Anglijas septembris sportiskajos piedzīvojumos vienmēr izceļas ar dalību orientēšanās sacensībās London City Race. Arī šogad neizlaidu šo pasākumu, vienīgi ar nelielu atkāpi, šoreiz piedalījos vairāk kā tūrists kopā ar iesācēju Didzi. Pirms tam kopā arī uzskrējām vienā sacīkstē pa Loughborough koledžas teritoriju. Un tad nu šie divi orientēšanās mači bija vienīgie manā septembra kalendārā.
tenisisti
Doma bija arī mēneša beigās aizbraukt paskriet un pameklēt kontrolpunktus pa kalniem, bet apsverot visus šā brīža aspektus, sapratu ka man to nevajag, jo oktobrī visticamāk ka nebraukšu uz lielākajām klubu orientēšanās sacensībām. Arī citos sporta veidos iestājies jūtams rudens miers.Tenisu tik vienreiz bijām uzspēlēt, bet tā kārtīgi divas ar pusi stundas! Ar riteni arī nu vairs tikai vienreiz nedēļā izbraucu tādu nelielu 20 kilometru lociņu.
uzticamais ceļabiedrs
Vēss ārā, tāpēc ir grūti noķert gan saulainās dienas, gan tās sajūtas, kad darba dienā gribētos iziet pasportot. Nedēļas nogalēs gan viss notiek. Katru sestdienas rītu, protams, parkrun 5 km skrējiens! 5. septembra sestdienas rītā bija pavisam īpašs parkrun skrējiens - mans 100. parkrun, ko arī īpaši atzīmējām! Tagad tik jāgaida krekls (dāvana) ar 100 uz muguras, lai ar lepnumu to varu vilkt uz katru nākamo jauno parkrun skrējienu. Septembrī izskrēju atkal 3 jaunas parkrun trases, kas kopumā nu jau ir 53, un mērķis joprojām nemainīgs - gribu izskriet vismaz 100 dažādas parkrun trases, kas nozīmē ka vēl vismaz pāris gadus būšu iekšā šajā parkrun tūrismā.
Pie TV ekrāna, protams, ka sekoju līdzi Latvijas basketbola izlases uzvarām un neveiksmēm. Par uzvarām liels prieks, bet divas pēdējās spēles gan noslēdzās ar ''nervi beigti'' un vilšanos mūsējo sniegumā. Bet kopumā jau 8. vieta ir ļoti atzīstams panākums. Žēl ka klasesbiedram Raivim Zaķim neizdevās pieveikt Pasaules Čempionāta 100 kilometru distanci, nācās izstāties pie 60 km atzīmes pēc noskrietām 4 stundām un 19 minūtēm. Latvijā tika sadalīti čempionu tituli vidējā un stafetes orientēšanās distancē. Prieks par Grundzāles lepnumu Artūru, kurš beidzot tika pie titula, pārsteigums par sabiedrisko aktivitāšu speciālista Jāņa sudrabu, bet bronza stabilajam kalnu karalim Andrim. Dāmām modi sāk noteikt vēl nesenās juniores Līga un Sandra, bet Viedas bronza gan ir liels pārsteigums. No smilteniešiem jāpiemin talantīgā Agnija, jaunā trenerīte Liene, kurai iespējams jāskrien elitē, nākotnes cerības Ilgvars un Matīss, kareivis Ilmārs, sīkstais veterāns Otārs, un protams superveterāni Aldis, Karļiks un Biezais. visi viņi savās vecuma grupās tika pie medaļām. Smiltenē orientēšanās sportam ir nākotne! Stafetēs bija diezgan paredzama Ozona uzvara, jo nestartēja Alūksnes un Ausekļa elites orientieristi, bet Azimutam Pauliņš šoreiz nebija viens cīnītājs. Šad tad pasekoju līdzi vēl kādam sporta notikumam, bet pietiek vienreiz nedēļā noskatīties Overtime televīzijas pārraidi, lai par visu būtu informēts :) Šobrīd Anglijā ir sācies Pasaules Kauss regbijā, bet šis sporta veids nu galīgi mani neuzrunā.
Oktobrim parkrun skrējieni jau saplānoti, bet orientēšanās sacensības gan nav nevienas ieplānotas. Ilgu laiku svārstījos par pozitīvas atbildes došanu sava DVO kluba kapteinei par dalību Compass Sport kausa finālā, kurš notiek netālu no Skotijas robežas. Pēc atkārtota uzaicinājuma piedalīties, pat sāku plānot vai neapmeklēt pie reizes arī kādu parkrun skrējienu tajā galā. Bet apsverot to cik tālu ir jābrauc, naktsmītnes meklēšanu un savu fizisko formu (grūti man klātos 10 km distancē kalnos), tomēr aizsūtīju atteikumu un novēlēju veiksmi pārējiem sava kluba orientieristiem. Veterānu mūsu klubā ir daudz, bet tādu kas varētu skriet garāko distanci ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, starp kuriem arī es, tāpēc nebija viegli atteikt. Kaut kad drīzumā jāsākas arī jaunajai nakts-o sezonai, tā ka jāmeklē galvas lampa un biežāk jāatgriežas starp orientieristiem mežā, bet nu jau pa tumsiņu! Conkers parkrun #235 05/09/2015
100. parkrun
Mans 100. parkrun skrējiens!!! Simts sestdienas rītus esmu sācis ar 5 kilometru skrējienu. Šis bija mērķis uz kuru sniedzos, kad uzsāku aktīvi piedalīties šajos parkrun skrējienos un kad dēļ traumām pametu aktīvās orientierista gaitas. Līdz 38. parkrun skrējienam, šos piecīšus izmantoju tikai kā papildus skriešanas treniņus orientēšanās sacensībām. Tajā laikā brīvi skrēju 24-25 minūšu robežās, tad arī sasniedzu savu labāko parkrun rezultātu 23:53, kuram šķiet vairs nekad klāt netikšu, jo pēc visām traumām un pieņemšanās svarā (kaut gan nekad neesmu bijis nekāds vieglais) tagad labi jūtos 27-28 minūšu robežās. Savam simtajam parkrun skrējienam gatavojos mazliet īpašāk (ne jau sportiski). Protams, ka šorīt nekāds tūrisms, jubilejas skrējiens jāskrien savā mājas Conkers parkrun. Uzaicināju uz šo skrējienu Didzi un Nauri pievienoties skrējējiem, kā arī mana sieviņa :) mūs atbalstīja startā un finišā. Šorīt ietērpos mazliet svinīgāk - baltā kreklā ar kaklasaiti un nāģeni galvā. Skrējienā līdzi tika ņemts arī hēlija balons ar 100. uz tā, un vietējā latviešu veikalā biju iegādājies pāris kilogramus manas mīļākās ''Serenāde'' konfektes, ar ko cienāt skrējiena dalībniekus. Pāris foto pirms starta un gatavi skriet manu simto.
latviešu parkrunneri
Jau pirms starta saņēmu vairākus apsveikumus, un arī skrējiena laikā daudz apsveikumu no skrējējiem un trases tiesnešiem. Patīkami! Tieši dēļ šīs draudzīgās atmosfēras esmu iekšā šajā parkrun sabiedrībā. Pats skrējiens nemaz tik viegls nebija, kaklasaiti biju savilcis pa stingru, mazliet spieda kaklu, kā arī balons bija visu laiku jācenšas savaldīt. Skriešanas ritms gan patīkams un mierīgi noripoju 27 minūtēs, tik sen neskrieto trasi (kaut kad pavasarī biju te pēdējo reizi). Šis bija mans 32. skrējiens Conkers parkrun trasē, un lai cik daudzās trasēs (nu jau 50) esmu skrējis, tomēr joprojām šī ir viena no manām favorītēm. Vienmēr prieks ir atgriezties! Statistika - Didzim 26. vieta (20:36), Naurim 67. vieta (22:24) un man 177. vieta ar rezultātu 27:03 no 395 mana jubilejas skrējiena skrējējiem.
uzcirties jubilejai
Skrējēji izrādās nav diezko naski uz saldumiem, tāpēc nācās ņemt konfekšu traukus rokās un pašam piedāvāt latviešu končas angļiem. Daudzi bija sajūsmā, daudzi ar aizdomām skatījās uz nepazīstamajiem saldumiem :) un tik pat daudzi atteicās (sportisti saldumus neēdot), bet beigās tomēr visas (kopskaitā 148) ''Serenādes'' bija izdalītas. Patīkamā gaisotnē palaidu hēlija balonu debesīs un saņēmu novēlējumu sasniegt nākamo mērķi - 250 parkrun skrējieni. Kāpēc tieši 250? Tāpēc ka par katru nākamo sasniegto jubilejas parkrun tiek pasniegts īpašs krekls ar 50, 100, 250 vai 500 uz muguras!
kolekcija
50 krekls nozīmē ka vienu gadu katru sestdienu esi skrējis parkrun, 100 liecina par 2 gadiem, 250 - 5 gadi, un 500 - 10 gadi. 500 krekls ir tikai vienam skrējējam, 250 ir 328 skrējējiem, un krekls ar 100 uz muguras šobrīd ir 9818 skrējējiem, starp kuriem esmu arī es! Tāpat ir arī junioru 10 krekls un brīvprātīgo tiesnešu 25 krekls. Kādi tad man pašam nākamie mērķi? Vēl jau kādu laiku dzīvošu Anglijā, tāpēc mans parkrun skrējienu skaits noteikti pieaugs. Galvenai mērķis ir izskriet 100 dažādas parkrun trases, un tam šķiet pāris gadus vajadzēs, jo pirmos 50 savācu pusotra gada laikā. Ir tāds neliels sapnis - ja kādreiz atgriezīšos Latvijā, varētu ar skriešanas domu biedriem ieviest parkrun Latvijā (ja vien līdz tam laikam jau tas nebūs noticis), jo ja jau Polijā, Krievijā, Dānijā un citās valstīs notiek šie angļu ieviestie parkrun 5 km skrējieni, tad kāpēc gan lai Latvijā ar tādi nebūtu! Burgess parkrun #152 12/09/2015
parkrun tūristi
Ierastais ceļojums uz Londonu - ar auto uz Birmingham, tālāk ar vilcienu uz London, un tad ar riteni līdz parkrun parkam. Šorīt uz Londonu ar Didzi devāmies, lai piedalītos orientēšanās sacensībās London City Race, bet tā kā man svarīgāk sestdienas rītā ir noskriet kādu jaunu parkrun, tad abus šos pasākumus apvienojām. Burgess parkrun ir viens no centrālajiem Londonas parkrun skrējieniem, līdz kuram ar riteni var nokļūt aptuveni 30 minūšu laikā no stacijas. Un ne mazāk svarīga opcija bija tenisa centra esamība parkā, kur varēja izmantot gan dušas, gan ģērbtuves, kas ir ļoti izdevīgi parkrun tūristiem. Šis parkrun nav diez ko masveidīgs (~150 skrējēji) un arī trase tāda standarta, bet kopumā man patika līdzenie parka celiņi un pāris apļi apkārt ezeram. Centos skriet pēc iespējas brīvāk un ar rezervi, lai pietiek spēks arī o-pasākumam pēc pāris stundām, bet finišā rezultāts pārsteidza, jo biju iecerējis ''soļot'' aptuveni 30 minūtes. Laikam jau skrienu tik lēnu, ka lēnāk nemaz vairs nevar :) Šis bija mans 101. parkrun skrējiens un pirmais kurā aizmirsu startā ieslēgt pulksteni. Tikai pēc puskilometra piefiksēju šo aizmāršību, tāpēc pēc finiša nācās izskriet vēl nelielu loku, lai statistikai sanāktu pilni 5 km, kaut gan reāli šorīt noskrēju 5.5 kilometrus. Tātad finišā Didzim 16. vieta ar rezultātu 20:22, bet man 119. vieta ar rezultātu 28:24 no 154 dienvidu londoniešiem. Šai trasei tāds stabils standarta astotnieks manā vērtējumā. 8/10
Tik spontāni vēl nebiju devies uz nevienu jaunu parkrun kā šorīt. Kādu laiku iepriekš biju ieplānojis šodien doties uz Corby parkrun ar auto, bet nelielās izmaiņas darbā, finansiālais aspekts un vēlais piektdienas vakars noveda pie tā, ka ap pusnakti sēdos pie datora un pārplānojo nākamā rīta galamērķi. Skatījos parkrun skrējienu kartē un vilcienu sarakstā, lai atrastu labāko variantu kur doties no rīta. Galu galā nonācu pie Northampton parkrun varianta, kurš man bija palicis neievērots, jo manā šā gada plānotājā tāds nemaz nav atrodams. Līdz pat decembrim esmu saplānojis, kur katru sestdienu braukt! Tā nu pavisam nejauši šorīt devos uz Northampton pilsētu, kurā pat nenojautu ka notiek parkrun skrējiens. Rīts pavisam savāds, jo ārā bieza jo bieza migla, kas nedaudz uztrauc, jo man ir paredzēts līdz galamērķim nonākt ar 3 vilcieniem (2 pārsēšanās), un nebūtu vēlams ja kādā no stacijām vilciens aizkavējas. Bet viss ritēja pēc plāna, un ar riteni Northampton Racecourse parkā nonācu precīzi pusstundu pirms starta. Varēju mierīgi pārģērbties un iesildīties. Kaut arī laukā jūtams rudens, un tā biezā migla gaisu padara ļoti mitru un vēsu, tomēr var vēl skriet ar šortiem. Pēc vietas nosaukuma (Racecourse) jau nopratu ka trase būs viegla bez kāpumiem, jo jau iepriekš biju skrējis apkārt York Racecourse (hipodroms) aplim.
trase bija feina
Tāpēc plāns šorīt bija paskriet mazliet naskāk, lai tieku tā tuvāk 26 minūšu robežai. Startā uzņēmu ļoti labu tempu, un pēc pirmajiem 2 kilometriem nekas neliecināja ka neizturēšu. Bet tuvojoties pirmā apļa beigām, sāku just ka ''duhas'' vairs nav un sāku palikt arvien mīkstāks :) Tā nu pēdējie 2 kilometri jau aizritēja ar nelielu piespiešanos un astē arī nespēju nevienam iesēties. Finišēju mazliet pēc 27 minūtēm, oficiālais rezultāts 27:27 un 182. vieta no 315 ezīšiem miglā. Ģīmis nebija diez ko smaidīgs, ieraugot finiša laiku pulkstenī. Bet veiklāk jau laikam šobrīd nevaru, jo skrienu tik vienreiz nedēļā, svars ir liels (trīsciparu), alus garšo, un arī dalība o-sacensībās pavisam reta, kas palīdzētu uzturēt sevi labākā formā. Traumu šobrīd nekādu nav (vecās jau jutīšu tāpat visu mūžu), tāpēc ja gribu vēl paskriet mazliet ātrāk, tad kāds no iepriekš pieminētajiem faktiem būs jāpamaina. Šī trase bija ļoti viegla un patīkama, bet mazliet garlaicīga, tāpēc līdz desmitniekam šoreiz mazliet pietrūkst, tāpat kā York parkrun skrējienam. 9/10
Atkal neliela plānu maiņa, un šorīt devos nevis uz Anglijas dienvidiem, bet gan vairāk uz ziemeļpusi. Plāns šodien bija apmeklēt Chesterfield carboot (krāmu tirdziņš), kā arī iebraukt zviedru mēbeļu veikalā IKEA. Tad nu tuvākais šiem abiem galamērķiem šorīt bija Clumber parks, kurš atrodas kaut kur Robina Huda Sherwood meža masīvā. Līdz šim aukstākais rīts šajā septembrī. Vienu brīdi auto termometrs rādīja vien +2 grādi, bet Clumber parkā pakāpās līdz +4 grādiem. Tas nozīmē, ka pirms starta jāizvingrojas kārtīgi, lai nav nekādu krampju vai aukstā gaisa rīšanas. Dalībnieku pietiekami daudz (~200 skrējēji), auksts bet saulains rīts, un arī trase šķiet būs ļoti patīkama cauri mežam, tā ka jābūt labam skrējienam. Un tā arī bija! Skrējienu izbaudīju, arī aukstums pēc pirmā kilometra vairs nešķita tik stindzinošs, un trase divos apļos veda pa līdzeniem lauku ceļiem un skaistām meža takām. Ļoti patika trase, vienīgi tas mans temps kāds nu ir tāds ir. Pirmo kilometru uzskrienu nedaudz ātrāk, lai pēc iespējas ātrāk apdzītu lēnākos un panāktu sava tempa skrējējus. Tad komfortabli paskrienu skrējēju bariņā, līdz pēdējā kilometrā mans temps katastrofāli nokrītās, un beigās vairāk cīnos ar sevi un ik pa laikam cenšos iesēsties astē kādam kurš nu jau pirms paša finiša mani apdzen. Kaut arī nu jau skrienu piecīti par aptuveni 1 minūti ātrāk nekā pagājušogad pēc avārijas, tomēr ir sajūta ka varu vēl vairāk pastiept tos soļus, lai uzturētu kaut vai tādu tempu kā pirmajā kilometrā. Šķiet tas svars ir lielākais traucēklis. Rezultāts 27:43 un 102. vieta no 214 vēsajiem skrējējiem. Trasei stabils deviņi, jo desmitniekam labprāt būtu skrējis vienu lielu apli, un tas kalniņš pirms finiša arī šķita nevietā :) bet kopumā ļoti patīkama trase. 9/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru