Augustā viss bija pakārtots tikai vienai dienai, kura bija ilgi gaidīta un viena no svarīgākajām manā dzīvē. 15/08/15 - tie ir skaitļi kurus atcerēsimies uz mūžu un kurā mēs ar Ivetu mijām gredzenus un teicām ''jā'' viens otram! Tāpēc sportošana palika otrā plānā aiz kāzām.
Bet gluži bez sporta es nevaru, augustā tika noskrieti trīs parkrun skrējieni, pāris reizes uzspēlēju tenisu, bet ar riteni gan tikai pārvietojos dažas reizes, lai vienkārši nokļūtu no punkta A līdz punktam B. Latvijas atvaļinājums mums iekrita ļoti labos laika apstākļos, kad dažas dienas pat bija pārāk karsti, tāpēc augustā atklāju savu peldēšanas sezonu šogad :) un centos ik vakaru izpeldēties kādā ezerā Smiltenes vai Valmieras apkārtnē. Kaut arī nebiju plānojis, bet zināju ka man to gribēsies, un tā kā laiks tam sanāca, tad Latvijā piedalījos trijās orientēšanās sacensībās. Noskrēju vienu Azimutu un divus Magnētus, protams bez sportiskām ambīcijām. C grupā vienkārši izbaudīju Latvijas mežus un centos saglabāt līdzsvaru savam svaram, jo Latvijas sātīgie ēdieni acīmredzami deva pāris kilogramus klāt pie mana tā jau lielā svara.
Norvēģija
Un augustā beidzot pa ilgiem laikiem izgāju uzskriet tāpat vien. Tā kā esmu pieradis katru sestdienu skriet parkrun piecīti, tad arī sestdienā kad nebiju Anglijā, bet gan Norvēģijā (atpakaļ no LV lidojām caur Norvēģiju), pirmo reizi skrēju Skandināvijā. Ieraugot aiz viesnīcas loga pasakaino ezeru un slēpošanas trasi, kā arī tālumā redzamās atklātās klintis mežā, vienkārši nevarēju neiziet ārā paskriet. Izskrēju nelielu 4 km loku pa Moss mazpilsētu un slēpošanas celiņiem mežā. Sapnis joprojām dzīvs - kādreiz piedalīties orientēšanās sacensībās jebkurā Skandināvijas valstī.
numur 13
Mēneša pēdējā svētdienā jau trešo reizi piedalījos labdarības skrējienā Riverside Run. Ja pirmajā gadā braši noskrēju 10 km, tad otrajā gadā pusslims pieveicu 5 km distanci, un arī šogad skrēju vien 5 km, jo garākai distancei man nav fiziskā. Viens no parkrun skrējieniem augustā bija īpašs, jo tas bija mans 50. dažādās trases parkrun skrējiens. Bet septembra sākumā sasniegšu vēl vienu zīmīgu ciparu - skriešu savu 100. parkrun, un tikšu pie jauna skriešanas krekla, kā apbalvojuma, ka 100 sestdienas rītus esmu skrējis piecīti. Augusta vidū pēc kāzām tā mierīgi tika atzīmēta arī mana 35. jubileja (4 dienas tik atlika lai izbēgtu no vecpuiša kārtas), kas nozīmē ka oficiāli esmu sasniedzis veterānu grupas kategoriju gan orientēšanās sacensībās, gan parkrun skrējienos.
Iespēju robežās centos sekot līdzi arī citiem sporta notikumiem Pasaulē. Augusta sākumā, protams, visa uzmanība tika pievērsta Pasaules Čempionātam orientēšanās sportā Skotijā, kuru varēja pat vērot TV ekrānos. Latvieši šoreiz nepārsteidza ar ļoti augstiem rezultātiem individuāli, bet stafetēs gan bija ko just līdzi, jo prieks bija skatīties kā mūsējie cīnās stafešu galvagalī gan dāmām, gan večiem.
TV tiešraide no WOC2015
Starp labākajiem Pasaules vīriem nekādu īpašu izmaiņu nav, Tjerī joprojām formā, arī brāļi Hubmani līmenī, pie medaļām tika arī vienmēr spēcīgie zviedri, un ar nepacietību gaidu kad beidzot beļģu sprinteris tiks pie medaļas. Paši briti šoreiz mājās nepārsteidza. Bet dāmām gan šķiet ir atrasta jauna orientēšanās dīva - Maja Alm. Mazajai blondīnei tā arī neatradās neviena līdzvērtīga konkurente. Augusta beigās pasekoju līdzi arī Pasaules Čempionātam vieglatlētikā, kur pie medaļas tika mūsējā superatlēte Laura. Bet sprintā joprojām dominē Usain Bolt. Augusta beigās atsākās arī premjerlīgas futbols Anglijā, bet kaut kā man tā interese par futbolu ir mazinājusies. Bet vislielākais prieks un saviļņojums ir par bērnības draudzenes un kaimiņu meitenes Ievas Melles fantastisko panākumu. Viņa savā sporta veidā (loka šaušana) kvalivicējās nākamā gada Paralimpiskajām spēlēm Brazīlijā! Būs jātur īkšķi!
Nu re, nav jau nemaz tā ka augustā nemaz bez sporta :) Septembrī turpināšu regulāri skriet parkrun skrējienos, esmu iecerējis doties arī uz ikgadējo London City Race. Arī tenisu arvien biežāk jāuzspēlē (ja vien rudens ļaus), jo pāris draugus esmu aplipinājis ar šo sporta veidu, un gan jau ar riteni arī izmetīšu kādu līkumu. Sheffield Castle parkrun #103 01/08/2015
finišējušie
Tas ka kādu dienu būs jāatgriežas šajā jau izskrietajā parkrun trasē, tas bija skaidrs jau kopš Valentīndienas. Toreiz savai galvas kamerai biju ieslēdzis foto nevis video režīmu, un trasi nenofilmēju. Bet tā kā esmu apņēmies nofilmēt visas parkrun trases, kurās esmu skrējis, tad nekas cits neatlika kā ieplānot vēlreiz atgriezties te. 1. augusts tika atzīmēts kalendārā kā datums kurā atgriezīšos uz Sheffield Castle parkrun, jo pēc statistikas datiem tad viņiem paredzēta 2 gadu jubileja, un man jau kūkas kārojas finišā :) Diemžēl jāsaka, ka šis ir viens no švakāk organizētajiem parkrun skrējieniem. Šorīt nekas neliecināja, ka te kāds atzīmēs jubileju, arī dalībnieku visai maz, un par trases smagumu pārliecinājos jau februārī. Pirms starta pat kārtīgs ''brīfings'' nenotika, tik paziņo ka 2 minūtes līdz startam, davai stājieties uz starta un aiziet. Knapi paspēju ieslēgt kameru pirms starta un skrējiena pirmos pārdesmit metrus nācās soļot, jo bija jāpaspēj vēl kaut ko izdarīt. Vienmēr esmu smīnējis par tiem kas skrien ar telefoniem, un ja vēl klausās mūziku salīdzinoši tik īsā distancē, tad tas izraisa man vēl lielāku ironiju. Bet nu katrs jau mēs ar kaut ko esam dīvains, jo es droši vien daudziem šķietu dīvains ar savu kameru uz galvas :) Tātad šorīt pievienojos tiem telefonskrējējiem, jo mans Garmin pulkstenis pirms nedēļas nobeidzās, un jaunu vēl nepaguvu iegādāties. Tā kā pirmo reizi skrēju ar telefonu (atmiņā gan ir palicis ka kaut kad iepriekš jau biju skrējis ar telefonu rokā), tad pēc tik sasteigta starta, nebiju īsti gatavs ieslēgt Strava aplikāciju un uzreiz skriet. Labi ka internets un gps jau bija ieslēgti, atlika tik ieiet programmā un palaist laiku, un vēl iebāzt telefonu jostas somā (labi ka no nakts o-mačiem man tāda ir). Tātad skrējienu iesāku ar pamatīgu aizkavēšanos, kad pat lēnākie skrējēji jau bija acīmredzami prom. Ja var ticēt telefona datiem, tad pakaļdzīšanās 1. kilometrā man ir bijusi pat ļoti naska ar tempu 4:50 min/km! Sen nebiju izskrējis kilometru zem 5 min/km, un iespējams ka mazliet pārķēru startu ar šādu sev neraksturīgu ātrumu, tāpēc nākamie četri kilometri bija ļoti smagi tā jau grūtajā trasē. Trase konfigurāciju jau aprakstīju Valentīndienas skrējienā, tik pieminēšu, ka 6 reizes skriet stāvos kalnos augšā un 3 reizes lidot lejā pa tik pat stāvu noskrējienu, nav viegli. Kājas piedzen pamatīgi un arī elpošana visai saraustīta. Viennozīmīgi viena no nesimpātiskākajām trasēm manā skatījumā, bet ļoti izaicinoši tieši pārbaudot fizisko formu. Šoreiz, kaut arī sajūtas bija ne pārāk labas, noskrēju par minūti ātrāk nekā toreiz. Laikam esmu mazliet labākā formā un toreiz skrēju zem mazām promilēm ;) Rezultāts 27:54 un 34. vieta no 53 up'n'down skrējējiem.
Šis man bija zīmīgs parkrun rīts! Noskrēju savu 50. dažādo parkrun
skrējienu, uz ko arī šovasar mērķtiecīgi gāju. Kāpēc tieši Doncaster parkrun
izvēlējos šorīt? Jo nu gan esmu izskrējis visus tuvējos, pusotras stundas
brauciena attālumā, parkrun skrējienus, un Doncaster pilsēta bija viena no tām
uz kurām no rīta varu aizbraukt ar vilcienu un riteni, lai starta vietā
ierastos mazliet pirms 9:00. Tātad nu esmu pabijis 50 dažādākās parkrun trasēs
pa visu Angliju, bet iecerējis esmu izskriet vismaz 100 dažādos parkrun, tāpēc
pie parkrun tūrisma neapstāšos. Tuvojas arī mans 100. jubilejas parkrun
skrējiens (šobrīd noskrieti ir 98), kuru protams skriešu savā Conkers parkrun.
Par Doncaster parkrun trasi varu teikt, ka gan patika, gan nepatika. Patika ka
lielākā trases daļa veda pa parka zālienu, kas atviegloja manas potītes,
vienīgi solis bez stingra atspēriena varbūt ir īsāks. Bet apļot gan man
nepatīk, šeit bija jāveic trīs ar pusi apļu, kas skrējienu katrā nākamajā aplī
padara jau paredzamu – tur tas līkums, tur kāpums, tur saule, tur ēna un tā
tālāk. Viens liels aplis tomēr skrējienu padara interesantāku un baudāmāku. Bet
gandarījums jau tāpat ir arī no šādiem vairāku apļu parkrun skrējieniem, jo
vairāk sanāk skriet kopā ar citiem skrējējiem un arī uzmundrinājumi no trases
tiesnešiem ir vairāk katrā aplī.
visi 50
Karstums šorīt pamatīgs un vienā parka galā
sanāca skriet tiešā saulē, kas varbūt skrējienu padarīja smagnējāku, bet
motivāciju tā veiklāk paskriet deva tas gandarījums par 50. dažādo parkrun.
Izskrēju atkal zem 27 minūtēm, kaut arī svarā pat esmu pieņēmies jau līdz 102
kg, tātad kājas sāk klausīt arvien labāk pēc traumām un nepiedalīšanās
orientēšanās pasākumos. Kas zin, varbūt ja nomestu svaru, iespējams varētu
atgriezties pie piecīšiem zem 25 minūtēm. Šoreiz rezultāts 26:50 un 60. vieta
no 133 zālāju izbradātājiem. Atzīme kā jau standarta parkrunam trīs apļos ne
vairāk par septiņi. 7/10
Pēc divu nedēļu atvaļinājuma Latvijā un kāzu svinībām, šorīt atgriezos atpakaļ pie parkrun skrējieniem. Esmu noskrējis 50 dažādas parkrun trases un kopumā šorīt šis būs mans 99. parkrun skrējiens. Tāpēc šonedēļ negribēju doties uz nevienu jaunu parkrun skrējienu, lai nākamnedēļ, kad skriešu 100. parkrun, statistikas ailēs būtu 50 dažādie 100 skrējienos! Tamdēļ šorīt biju ieplānojis doties uz kādu tuvējo parkrun, kuru jau esmu skrējis. No sākuma nosliecos par labu Beeston parkrun Nottinghamā, jo tur bija ļoti patīkama trase vienā aplī gar upi. Bet tad ieskatījos savā parkrun statistikā un ieraudzīju ka Rushcliffe parkrun esmu noskrējis ar drausmīgi lielu rezultātu (29:33), tāpēc plānu maiņa un šorīt jādodas uz šo parkrun, kurš arī ir Nottinghamā. Iemesls toreiz lielajam rezultātam bija tāds, ka tajā rītā skrēju ar pamatīgām paģirām pēc iepriekšējā vakara pasēdēšanas. Un ko lai saka... arī šorīt uz starta stājos ar nepieļaujamu daudzumu alkohola organismā. Vakar vakarā atzīmējām Robim jubileju, un sanāca iedzert mazliet par daudz. Arī pagulēt sanāca tik 4-5 stundas, bet ne jau pirmo reizi esmu ar pīpi uz jumta :))) Limits ir zināms un ko un kā darīt šādā stāvoklī pirms starta arī man nav vairs jāmāca! Uz Rushcliffe parkrun devos kopā ar Didzi, kuram bija ne mazāk grūti, bet plānā bija noteikti noskriet ātrāk par 29 minūtēm, jo savādāk būtu atkal jābrauc uz šejieni. Stāšanos uz starta līnijas mazliet nokavējām, tāpēc nācās startēt no pašām beigām un skrējienu uzsākt pēc 30 sekundēm, kad skrējēju priekšgals jau ir startējis. Tas vēl vairāk pasliktināja manu iespēju uzlabot veco rezultātu, tāpēc no paša starta sāku strādāt sparīgi un apdzinu vienu pēc otra skrējēju. Ar Didzi, protams, nejaudāju turēties kopā, jo jauneklim pavisam cits spars, bet savu tempu uzņēmu veiksmīgi. Trase patīkama pa grants celiņiem ar vienu visai nelielu kāpumu. Uz beigām gan palika arvien grūtāk un finišā, jāsaka kā ir, gandrīz gals bija klāt. It kā jau noskrēju atkal ar savu rezultātu 27:30, bet šoreiz ar divreiz lielāku piepūli nekā savos komfortablajos piecīšos. Didzis ar rezultātu 21:45 ierindojās 38. vietā, bet man ar oficiālo rezultātu 28:02 sanāca 155. vieta no 267 skrējējiem. Galveno uzdevumu izpildīju un rezultātu uzlaboju pamatīgi, bet šis parkrun man paliks atmiņā vienmēr. Divreiz te ir skriets un abas reizes zem promilēm :) Ak jā, un šis bija mans pirmais parkrun ar laulības gredzenu pirkstā!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru