Februāris plānveidīgi aizvadīts ieskrienoties un audzējot fizisko formu divām ziemas/pavasara galvenajām sacensībām. Anglijas Nakts Čempionāts februāra beigās un Costa Calida sacensības Spānijā marta sākumā. Plus mīnus viss iecerētais pirms šiem abiem pasākumiem tika padarīts. Katru nedēļu apņēmīgi veicu divus braucienus ar riteni, vienu garāku (25-30 km) un otru īsāku (~10 km), kā arī vismaz divas reizes nedēļā skrēju - viens parkrun skrējiens un viens orientēšanās skrējiens. Tik apzinīgi pie tik regulāras sportošanas mani noturēja arī iesaistīšanās Jantastic komandā - UK parkrun tūristu kompānijā. Tur katrs pildām savus izvirzītos mēŗķus un krājam punktus rangā. Tā nu sanāca, ka tieši februārī nepiedalījos nevienās nakts-o sacīkstēs pirms britu čempionāta, bet iepriekšējos mēnešos biju iekrājis pietiekamu pieredzi, lai justos pārliecināts naktī. Gluži nevainojami gan neaizvadīju Anglijas Čempionātu, jo bija pāris nepiedodami tehniski brāķi, bet kopumā tīri labi veicu distanci. Februārī var teikt, ka atgriezos pie klasiskās dienas orientēšanās pēc 5 mēnešu pauzes. Ar gandarījumu pieveicu garo Midland Čempionāta distanci, kas kalpoja kā laba pārbaude manai fiziskajai formai pirms Spānijas kalniem. Parkrun tūrisms rit pilnā sparā, šomēnes atkal trīs jauni parkrun skrējieni manā kontā, kopā jau 32 dažādus parkrun skrējienus esmu pieveicis. Ģeogrāfija arvien izplešas, un jāsāk arvien nopietnāk plānot tālāki ceļojumi sestdienas rītos. Priecē ka parkrun piecīšos nu jau spēju pietuvoties 27 minūšu robežai, tātad ir neliels progress, tāpēc jāturpina tik sportot, un kas zin, varbūt spēšu atgūt labāku skriešanas formu. Arī marta plāni jau aptuveni ir skaidri - pirmajā nedēļā treniņi un sacensības Spānijā, otrajā nedēļā atpūta Latvijā, pēc tam jāaizstāv sava DVO kluba krāsas, protams, tuvāki un tālāki parkrun skrējieni, kā arī iestājoties siltākam laikam, vairāk pievērsīšos riteņbraukšanai. Mansfield parkrun #123 07/02/2015
starts futbola laukumā
Šorīt plāns bija uzskriet kādu vietējo parkrun (Conkers vai Beeston), jo ap 11:00 obligāti bija jāaizbrauc uz Foremark Reservoir ezeru, kur notiks DVO orientēšanās sacensības. Uz ezeru gribēju aizbraukt tikai tāpēc, lai iegūtu karti no ezermalas, kur vasarā atpūšamies un peldamies. Bet tā kā janvāris bija visai ražīgs man ar parkrun tūrismu, tad arī februārī gribējās turpināt tādā pašā garā. Ceļošana ar vilcienu atkrīt, jo līdz 11:00 diez vai paspētu atpakaļ uz mājām un tad uz o-sacensībām. Vakar vakarā izskatīju četrus jauna parkrun variantus, kur varētu aizbraukt ar mašīnu un iekļauties laika limitā. Vistuvākais parkrun skrējiens, kurā vēl nebiju bijis, bija Mansfield parkrun - 56 minūšu brauciena attālumā. Pārējie trīs varianti jau sniedzās pāri stundai, tāpēc šorīt ar auto devos Mansfield pilsētas virzienā. Sen nebiju braucis ar mašīnu uz kādu tālāku parkrun skrējienu. Mašīnai ir savi plusi - tā ir kā privāta telpa pirms skrējiena, kurā vari gan pārģērbties, gan paēst brokastis, gan komfortabli aizbraukt līdz pat skrējiena parkam, nedomājot par to kur atstāt personīgās mantas. Bet ja salīdzina ceļošanu ar vilcienu, tad mašīnai ir arī viens mīnuss.
solis ir labs
Vilcienā tu vari relaksēties un praktiski vēl pagulēt agrajā rītā pirms skrējiena, bet mašīnā pie stūres tev ir jākoncentrējas ceļam, un tik ilgi braucot, kājas uz pedāļiem arī mazliet sagurst. Brauciens uz Mansfield gan īpaši nenogurdināja, jo aptuveni 60 kilometrus sanāca braukt pa A38 šoseju ar nemainīgu ātrumu, un tikai beigās ar navigāciju palīkumot pa Mansfield ieliņām. Diemžēl pašsajūta gan šorīt pievīla. Šis bija viens no tiem rītiem, kad vienkārši neskrējās. Bija pamatīgi jāpiespiež sevi skriet. Un jāsaka, labi ka šorīt atbraucu uz Mansfield parkrun, jo šī trase vispār bez kalniem, kas ļoti palīdzēja izturēt vienmērīgu tempu ar tik nevarošām sajūtām. Kā startā uzņēmu 5:30 min/km tempu, tā arī finišēju tādā pašā tempā, kas šoreiz pat šķita lēnu, jo nu jau esmu sasniedzis mazliet augstāku to komforta zonas tempu. Priecē, ka nu jau regulāri sāku skriet zem 28 minūtēm, tātad ar maziem solīšiem tomēr ir progress pēc traumatiskā pagājušā gada. Par pašu trasi nav daudz ko rakstīt, tāds vienkāršs parkrun ar trīs apļiem apkārt futbola laukumiem. Atmiņā paliks vienīgi ar manu finiša spurtu :)
finiša cīņa
Nezinu kāpēc, bet ik pa laikam uzrodas kāds, kurš grib mani pirms paša finiša apdzīt, bet es bez cīņas nekad nevienu garām nelaidīšu! Tā arī šorīt - godīgi skrienu savā tempā uz finišu, pēdēja līkumā apdzenu kādu pagurušu skrējēju, un tad aptuveni 100 metrus pirms finiša, jūtu ka aiz muguras kāds sāk pamatīgi elsot. Skaidrs ka grib mani nokost pirms paša finiša :) Šoreiz tā bija kāda sparīga kundzīte, kuras spiedienam tomēr nepadevos un garām nepalaidu, bet finišējām ar vienādu rezultātu - 27:38, kas deva man 69. vietu no 111 skrējējiem. Šī bija mana 30. parkrun trase, kuru esmu izskrējis ceļojot pa Anglijas parkiem. Katram jaunajam parkrun dodu savu subjektīvo vērtējumu ar maksimālo atzīmi 10 punkti. Galvenais kritēriji ir trases konfigurācija. Ja ir kalni, tad uzreiz punkti mīnusā, ja ir viens liels aplis, tad uzreiz plus punkti, un vēl vērtēju segumu - asfalts vai potītēm draudzīgāks segums (grants vai parka takas), kā arī vērtēju kopējo pirms un pēc skrējiena atmosfēru. Mansfield parkrun manā vērtējumā ir pelnījis 8 punktus. Pluss par to ka līdzena trase, mīnuss par 3 apļiem, bet segumi mijās no asfaltētiem celiņiem uz grants takām. 8/10
no parkrun skrējiena atgriezos
ar kafiju un ziediem
Šis rīts noteikti kādu laiku paliks vēl atmiņā ar dažādajiem neierastajiem piedzīvojumiem manos sestdienas parkrun rītos. Pirmkārt, šorīt jāskrien Valentīna dienas rītā, bet mēs ar mīļoto jau sen bijām izlēmuši, ka šogad sagaidīsim šos mīlnieku svētkus kādā no Anglijas lielpilsētām. Pagājušā gadā 14. februārī bijām Spānijā, bet šogad galamērķis bija vai nu Liverpūle, vai Šefīlda, vai Kārdifa. Apsverot un izvērtējot visu piedāvājumus (vilcienu satiksmi un viesnīcu sortimentu), izvēle krita par labu Sheffield, kurā pats esmu bijis neskaitāmas reizes, bet Iveta ne reizi. Tā kā mums tie darba grafiki ir tādi, ka strādājam no svētdienas līdz ceturtdienai, tad sestdienas vakarā gluži tusēt nevaram, tāpēc Valentīna dienu sagaidījām jau piektdienas vakarā. Iepazināmies ar Sheffield nakts dzīvi un nobaudījām angļu tradicionālās vakariņas ar pāris vīna pudelēm. Tāpēc sestdienas rīts viesnīcā tika sagaidīts ar vieglu reibonīti :) Tātad šorīt startēju Sheffield Castle parkrun skrējienā, kurš ir vistuvāk (~3 km) pilsētas centram. Un ja mani atmiņa neviļ, tad šorīt pirmo reizi uz parkrun skrējienu devos kājām, nevis braucu ar auto vai vilcienu/riteni. Doma bija vieglā riksīti aizskriet līdz skrējiena parkam, bet par šo domu varēju aizmirst uzreiz. Sheffield ir viena no kalnainākajām Anglijas pilsētām, un Sheffield Castle parkrun risinās pilsētas austrumdaļas pašā kalna augšā. Pirms pāris dienām biju iepazinies ar trases informāciju, par ko gan nebiju sajūsmā. Skrējiens notiek tikai pa asfaltētajiem celiņiem un ar kalniem bagātā parkā. Arī dalībnieki te startē ļoti maz (20-40), droši vien dēļ tiem kalniem, jo netālajā Sheffield Hallam parkrun startē 400-500 skrējēju. Neko darīt - kāda nu tā trase ir, tādā jāskrien, un plus vēl fiziski šorīt jūtos visai švaks. Realitātē šī parkrun trase tiešām izrādījās ļoti smaga, kaut arī ainaviski visai skaista. Tātad trīs apļi pa asfaltētajiem celiņiem, bet līdzenā daļa tikai starta/finiša zonā. Divi pamatīgi kāpumi - viens vidusdaļā un otrs apļa beigās, viens garš lejup no kalna gabals, kā arī vēl vairāki mazāki pauguriņi. Skriešanas tempu šāda trases konfigurācija padarīja ļoti haotisku. Augšup kalnos cīnījos, bet lejup centos atgūt tempu, kas gan pamatīgi piedzina kājas. Un tas kalns katra apļa beigās bija ļoti mokošs, ja pirmajā aplī vēl bravūrīgi uzskrēju tajā, tad otrajā aplī jau ar piepūstiem vaigiem, bet trešajā nācās ar balsi gandrīz pacelt šo kalnu, jo elpu sita pamatīgi ciet. Loģiski ka arī rezultāts šādā trasē viens no pēdējā laika sliktākajiem - 28:58, kas deva 30. vietu no 44 dalībniekiem. Šādā trasē otrreiz negribētos skriet, bet... klāt tā jau visiem šā rīta piedzīvojumiem pievienoju vēl vienu. Pirms starta GoPro kamerai biju ieslēdzis fotografēšanas režīmu nevis filmēšanas. Tā ka šoreiz tiku pie pāris bildēm startā un finišā nevis pie video savam arhīvam, un tā kā esmu apņēmies katru jauno parkrun arī nofilmēt, tad nekas cits neatliks, kā pēc kāda laika vēlreiz atgriezties šajā smagajā trasē. Labi ka Sheffield ir salīdzinoši tuvu :) Mazā alkohola reibumā, ar kājām uz startu, fiziski smagā trase un nenofilmētais video - tik daudz neierastu piedzīvojumu vēl nebija bijis vienā sestdienas rītā! Zemāk par pieci nelieku nevienai trasei, bet šī noteikti bija viena no nebaudāmākajām parkrun trasēm, tāpēc diemžēl viszemākais vērtējums. Bet mīlnieku svētkus gan turpinām baudīt! 5/10
Šorīt atkal nelielas
izmaiņas plānos. Pirms nedēļas bija plāns šodien doties uz Worcester parkrun,
bet nedēļas vidū no viena no parkrun tūristiem tiku pie interesantas tabulas.
Tabulā ir norādīti katra parkrun skrējiena atklāšanas datumi un dienas kurās
šogad tie atzīmēs savas jubilejas. Pagājušā gadā skrēju sava
Conkers parkrun 3 gadu jubilejas skrējienā un izbaudīju to jauko atmosfēru, kas
valda šādos jubilejas skrējienos. Un tā kā man kūkas garšo, kuras loģiski ir
pieejams katrā jubilejā, tad nav divu domu, ka jāmēģina katru jauno parkrun
skrējienu ieplānot šajos jubileju datumos. Tā kā tuvākajā apkārtnē visus
parkrun skrējienus esmu izskrējis, tad šī jubileju tabula mazliet atvieglos
izvēli, uz kuru no attālajiem parkrun skrējieniem doties katru nākamo
sestdienu. Tātad šosestdien 2 gadu jubileja Telford parkrun! Šis ir salīdzinoši
viens no tuvākajiem (~ 70 km) parkrun, kurā vēl nebiju skrējis. No mājām
aptuveni stundas brauciens uz Telford pilsētu, bet izbraucu ar pusstundas
rezervi, jo uz šo pusi nekad ar mašīnu nebiju braucis un arī pilsēta pilnīgi
nezināma.
sākas apdzīšanas manevri
Ar navigāciju bez jebkādas aizķeršanās Telford pilsētas parkā nonācu
jau 8:20, tātad 40 minūtes pirms starta. Un te sākās mazs stresiņš! Pa ceļam
braucot uz šejieni, lietus mijās ar slapju sniegu, kas mazliet uztrauca, jo
angļiem sniegs nepatīk, un šādos apstākļos pat mēdz atcelt parkrun skrējienus. Parka stāvlaukumā sniga ar lielām pārslām un es tobrīd ar savu auto te biju
vienīgais. Slēdzu iekšā Telford parkrun Facebook mājas lapu. Nekas nav minēts
par atcelšanu. Sniegs pārstāja snigt, bet stāvlaukums joprojām tukšs! Tā
nedroši kāpu ārā no mašīnas un devos uz parka centru, kur varēju atviegloti nopūsties - viss tomēr notiks.
divi raženi skrējēji
Izrādās es biju atbraucis uz parka tālāko stāvlaukumu,
kamēr pārējie skrējēji ieradās parkā no otras puses. Skriešus atpakaļ uz mašīnu
(nu jau arī manā stāvlaukumā parādījušies citu skrējēju auto), ātri pārģērbjos
un atpakaļ uz startu. Pirms starta mazliet garāka uzruna no organizatoriem,
kopēja ’’Happy Birthday’’ nodziedāšana un starts! Startējot no beigām, atkal
jāveic zigzag apdzīšanas manevri, bet tā kā 1. km rit lejup no kalna, tad šis
pasākums izvēršas samērā viegls. Nonākot uz māla seguma takas (ļoti draudzīga
potītēm), apdzīšana turpinās, jo tas skrējiens no kalna ir kalpojis kā
ieskrējiens un tempu esmu uzņēmis labu. Iepriekš nebiju iepazinies ar trases
info, ne par kalniem, ne par apļiem, tāpēc vienkārši skrēju uz sajūtām. Šorīt
gan tās sajūtas bija visai mānīgas. Ir rīti, kad piecītis aizrit vienā elpas
vilcienā, bet šorīt vairāk domāju par to vai sagaidāms kāds kalns priekšā un
vai jāskrien vēl kāds aplis, jo jutu ja sākums ir bijis ātrs un nu jau sāku
gaidīt finišu.
mistera Lū finiša sprints
Izrādījās ka ir jāskrien viens liels aplis un otrs mazāks, kura
sākumā neliels kāpums, kur nedaudz noplīsu un 4. km aizritēja ar lēnāku tempu. Bet kopumā jāsaka ka trase patika, jo starta lejup skrējiens un māla seguma
takas šo skrējienu padarīja patīkamu. Finišā pulksteni apstādināju pie 26:44,
kas ir mans ātrākais piecītis kopš 2014. gada 4. janvāra (pirms traumām), iespējams ka pamazām
atgūstu formu. Oficiālais rezultāts, protams, ka ilgāks, jo startā vienmēr
sanāk nogaidīt (filmēt) kamēr citi aizskrien. Finiša laiks 27:06 un 114. vieta
no 276 jubilejas skrējējiem. Pēc finiša kūka un karsta tēja, un ļoti labas
emocijas par šo Telford parkrun. Ja nebūtu tā otrā apļa, sanāktu stabils
desmitnieks, bet tā trase interesanta un patīkama, tāpēc stabils deviņi. Tagad
jāplāno nākamie tuvējie jubilejas parkrun skrējieni. 9/10
Uz vietējo Conkers parkrun šorīt devos tikai tāpēc, ka vakarā daudz svarīgāks pasākums priekšā - Anglijas Nakts Čempionāts. Tāpēc šoreiz parkrun skrējienu biju izlēmis skriet ļoti vieglā un nepiespiestā tempā. Pirms ceļojuma uz Spāniju, pie manis viesojās Raivis, tad nu iepazīstināju arī viņu ar parkrun skrējienu. Viņš gan tikko bija izslimojis vīrusu un nav vēl atguvies no gūžas traumas, bet bija apņēmies skriet normālā tempā, sevišķi netaupoties vakara nakts orientēšanās distancei. Man pašam bija doma izskriet tādu lēnu iesildīšanās skrējienu aptuveni 30 minūšu robežās. Startā ieņēmām dažādas starta pozīcijas - Raivis tuvāk priekšgalam, bet es kaut kur pa vidu starp skrējējiem. Iesāku ļoti lēnu un tādā mierīgā tempā (tuvu 6 min/km) arī ripināju. Kaut kur pusdistancē saskrējos kopā ar vecāku vīru kompāniju, ar kuru kopā tad arī tā komfortabli skrējām. Pirms finiša gan mazliet piezagās sportiskais azarts, un beigas uzskrēju tā ātrāk, apdzenot kādus 10 skrējējus. Finišēju ar rezultātu 28:54 un ieņēmu 173. vietu no 293 skrējējiem. Mazliet ātrāk nekā biju plānojis, bet tā kā kājas pēc finiša jutās labi, tad sevišķi lēnāk nemaz nebija vērts ripināt. Raivis par spīti gūžas traumai, gan bija pamatīgi sevi izpumpējis, un ar rezultātu 24:20 finišējis 71. vietā. Cerams ka vakarā pietiks jauda abiem veikt salīdzinoši garās nakts-o distances. Šis bija mans 30. Conkers parkrun un 78. parkrun kopumā!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru