31 decembris 2014

2014. gads - atvadas no o-sporta un pievēršanās parkrun.


Kā jau ierasts, gada beigās vienmēr šajā blogā atskatos uz savām sportiskajām veiksmēm un neveiksmēm aizvadītajā gadā. 2013. gada apskatu noslēdzu ar iecerēm un plāniem 2014. gadam, bet diemžēl 2014. gads janvāra beigās iesākās ļoti neveiksmīgi, kam sekoja vēl viena neveiksme vasaras vidū. Jāsaka kā ir, no orientierista skatpunkta man 2014. gads bija neveiksmīgs. Janvāri iesāku ļoti aktīvi, startējot 7 orientēšanās sacensībās. Bet... diemžēl septīto sacensību finišā (Perry Park sprinta distance) pielika man punktu visām orientēšanās iecerēm un plāniem. Pāris metrus pirms finiša paslīdēju no kalna un izmežģīju (var teikt izlauzu) potīti tik spēcīgi, ka nācās pa taisno doties pie ārsta un uzsākt garu un sāpīgu atveseļošanās posmu. Šis kritiens bija liktenīgs, beidzot apjautu un sapratu, ka pietiek mocīt savas kājas ar neskaitāmajiem potīšu izmežģījumiem, un izlēmu pielikt punktu orientēšanās sportam. Toreiz biju ļoti kategoriski noskaņots, ka vairs nekad neatgriezīšos pie orientēšanās, bet nav jau tik viegli izmest savu hobiju no savas dzīves, ar kuru nodarbojos kopš 12 gadu vecuma. Februārī, kad ar visu traumēto potīti bija jāpiedalās vairākus mēnešus iepriekš ieplānotajās un rezervētajās sacensībās Spānijā, tad jau vairs nebiju tik kategorisks par orientēšanās pamešanu. Tikai viens gan bija skaidrs - orientēšanās man nekad vairs nebūs sports, kurā tiekšos pēc augstākiem rezultātiem sev piemērotajās distancēs. Tagad man orientēšanās ir vienkārši aktīva atpūta bez sportiskiem mērķiem. No sākuma grūti to bija pieņemt, un Spānijā pat ļāvos sportiskajam azartam, kur iesaistījos cīņā par vietu uz pjedestāla pat ar visu traumēto potīti. Šī trešā vieta var teikt ir mans pēdējais sportiskais panākums orientēšanās sportā.

Pēc Spānijas vārda tiešā nozīmē aizgāju no orientēšanās sporta uz gandrīz 2 mēnešiem. Martā pēc rehabilitācijas potītei atsāku skriet parkrun skrējienos, bet pie orientēšanās atgriezos aprīlī, kad piedalījos Jorkšīras sprinta čempionātā un Midland vidējās distances čempionātā. Maijā un jūnijā tīri prieka pēc uzskrēju pāris urban sacensībās pa pilsētām, kurās ir daudz mazāka iespējamība izmežģīt potītes nekā mežā. Un pēc Jāņiem piedalījos Kāpā 2014, kur paspēkojos ar Open100 brašuļiem. Zemapziņā pat biju noskaņojies pacīnīties par uzvaru smagsvaru grupā, bet fiziski tomēr nebiju tam gatavs. Izlauztā potīte vairs nefunkcionē tā kā agrāk (praktiski vairs nelokās), kas rada diezgan lielu diskomfortu, skrienot pa nelīdzenu virsmu, tāpēc tikai vēlreiz apliecināju sev, ka orientēšanās man vairs nav sports. Un tad sekoja 14. jūlijs... diena, kas man varēja beigties pavisam bēdīgi. Vēl joprojām nevaru aizmirst tos notikumus... bieži pārdomāju - kāpēc tas notika ar mani, bet acīmredzot tāds man bija liktenis, vai arī vienkārša neveiksmju sakritība. Pēc avārijas bija jāatgūstas ne tikai fiziski, bet arī morāli. Var teikt, ka šis gadījums man iedeva kārtīgi pa galvu un nu uz dzīvi skatos pavisam ar savādāku skatījumu, nekā līdz šim. Ir jānovērtē tā iespēja, kas mums ir dota - dzīvojam tikai vienu reizi! Par orientēšanos varēju aizmirst uz ilgu laiku, līdz pat septembrim, kad risinājās Anglijas Čempionāts sprintā un vidējā distancē, sacensības kurās biju plānojis dalību jau kopš pagājušā gada. Augusta beigās atkal ar parkrun skrējienu palīdzību atgriezos pie lēnas skriešanas, bet fiziskā forma bija tik vāja, ka bija jāizlemj, kurā no distancēm piedalīties, jo abās nebiju spējīgs piedalīties. Izvēlējos startēt vidējā distancē, bet sprintu apmeklēju kā skatītājs. Septembra beigās startēju nu jau gadskārtējā London City Race, kurš šogad sagādāja gandarījumu ar ļoti interesanto distances plānojumu vairākos stāvos. Londonā var teikt arī pieliku punktu šā gada orientēšanās sacensībām klasiskajā (dienas) distancē. Oktobrī pievērsos jauno orientieristu apmācībai. Aizvadījām gan vairākus treniņus, gan piedalījāmies arī četrās sacensībās, kurās skrēju ar bērniem kopā. Izskatās ka pāris puišiem varētu būt ķēriens uz orientēšanos, un iespējams pavasarī atsākšu treniņus bērniem, jo pa ziemas aukstumu nav īsti vēlme darboties. 2014. gada pēdējie divi mēneši, var teikt, aizritēja nakts orientēšanās distancēs. Novembrī un decembrī pavisam kopā startēju 9 nakts-o sacensībās. Tieši nakts-o distances šobrīd ir vienīgās kas mani notur pie šī sporta veida. Tas ir pavisam cits azarts un citas emocijas, orientēties tumsā, ierobežotā redzamībā. Pat jebkurš vienkāršākais apvidus naktī šķiet izaicinošs, jo kārtīgi nekoncentrējoties tumsā var apmaldīties arī trīs priedēs. Un gada nogalē atklāju vēl vienu jaunu o-disciplīnu priekš sevis - velo orientēšanās, kas arī ar savu specifiku spēj aizraut. Tā kā potīšu dēļ vairs nevaru skriet ar maksimālo tempu pa mežu, tad jāmeklē citas aizraušanās. Pa dienu man vairs nešķiet interesanti orientēties mežā, tieši dēļ tā, ka nevaru atļauties skriet ar maksimālu atdevi, bet naktī ar lampu gan varu baudīt distanci, skrienot lēnām un droši. Arī ar riteni nav problēmu braukt pa ceļiem un bezceļiem, jo potītēm praktiski nav nekāda slodze. Tāpēc turpmāk droši vien startēšu tikai šajās divās disciplīnās, ar pāris izņēmumiem, startējot arī kādās ekskluzīvās klasiskajās orientēšanās sacensībās.
Ja ieskatās šā gada statistikas skaitļos, tad ir acīmredzams, ka pamazām atvados no o-sporta. Ja salīdzina ar iepriekšējiem gadiem noskrieto kilometrāžu, apmeklētos kontrolpunktus un sacensību daudzumu, tad skaidri var redzēt, ka katrā ailē šogad skaitļi ir samazinājušies gandrīz uz pusi.
Sacensību skaits pa gadiem: 2011. - 71; 2012. - 64; 2013. - 62; 2014. - 39
Kilometrāža: 2011. - 426.35; 2012. - 397.08; 2013. - 404.83; 2014. - 281.86
Kontrolpunkti: 2011. - 1282; 2012. - 1210; 2013. - 1237; 2014. - 695
Ja paskatās vēl sīkāk, tad šogad tie skaitļi ir vēl mazāki. Sacensību skaitam varu atņemt 4 sacensības ar bērniem, kurās pats startēju tikai kā treneris. Kilometrāžai varu noņemt nost 79 kilometrus, kurus veicu velo-o sacensībās nevis skrienot. Tā ka tie cipari ir mazākie kopš 2006. gada, kad mazliet biju atgājis no orientēšanās. Tātad šogad esmu startējis tikai 2 garajās distancēs, 13 vidējās distancēs, 7 sprintos, 2 velo un 11 nakts sacensībās. Par procentuāli lielo nakts-o skaitu manā statistikā ir vislielākais gandarījums, jo šī ir mana mīļākā orientēšanās disciplīna. Joprojām kopš 2011. gada neesmu vairs startējis nevienās stafetēs, un ļoti iespējams ka tas tik drīz vairs nenotiks. Uzvaras šogad esmu izcīnījis 2 sprintos (tajā potītei liktenīgajā), pāris 2. un 3. vietas vietējo līgu sacensībās, bet visvērtīgākā, protams, ir 3. vieta Spānijā. Arī Kāpas 5. vieta nav peļama, bet pārējās sacīkstēs likumsakarīgas vietas tā brīža varējumam. Ja agrāk nakts-o mačos iesaistījos cīņā par uzvaru, tad šobrīd ar savu tempu nespēju sacensties ar ātrāk skrienošajiem. Ja par orientēšanos rakstu arvien pesimistiskāk, kaut gan nav jau ko bēdāties, jo pie nakts-o un velo-o pavisam noteikti palieku, tad par ko citu gan ir milzīgs prieks.
Tā kā man joprojām patīk skriet, kaut arī bijušās traumas neļauj to darīt ar tādu vieglumu un ātrumu kā gribētos, tomēr ar jauno hobiju esmu aizrāvies ļoti. Tie ir 5 kilometru parkrun skrējieni sestdienas rītos pa visu Angliju! Iesākt nedēļas nogali ar 5 km rīta rosmi ir vienkārši perfekti. Distances garums ir tieši tik garš, lai man viņš nebūtu ne pa īsu, ne pa garu, tā lai ar baudu varu izskriet šo skrējienu un iegūt tonusu pēc darba nedēļas. 8. martā, kad, pēc potītes traumas janvārī, izlēmu atsākt skriet, un kad vairs orientēšanās sacensībās neriskēju piedalīties, tieši tad nolēmu pievērsties parkrun skrējieniem tā nopietnāk, cenšoties skriet katru sestdienas rītu. Kopš sava pirmā parkrun skrējiena 2011. gadā līdz 2014. gada janvārim tā fragmentāri biju noskrējis 30 reizes šos piecīšus, bet šogad vien piedalījos 38 skrējienos! Kopš marta praktiski katru sestdienas rītu esmu skrējis 5 kilometrus, vienīgi avārija vasarā iesita 5 nedēļu robu, kā arī vienu sestdienu vasarā un vienu rudenī izlaidu dēļ atvaļinājumiem Latvijā. Mana ''mājas'' trase skaitās Conkers parkrun, kurš atrodas ~15 minūšu braucienā no mājām, bet ja katru sestdienu būtu jāskrien pa vienu un to pašu trasi atkal un atkal, tad iespējams tas ātri apniktu, tāpēc pievērsos parkrun tūrismam. Katru sestdienas rītu devos uz kādu citu pilsētu, lai piedalītos un izskrietu turienes parkrun skrējienu. Šobrīd esmu izskrējis 26 dažādākas trases, starp kurām ir gan favorītes ar novērtējumu 10/10, gan arī ne tik baudāmas distances, kurām ir ticis mans subjektīvais vērtējums 5/10. Šie skrējieni ļoti simpatizē ar savu brīvo izpausmi - nav nekādu dalības maksu, Tu vari sacensties ar citiem vai sevi, uzrādot ātrāku rezultātu, Tu vari vienkārši baudīt skrējienu, vai arī pabūt katru reizi kādā jaunā parkā. Izpausmes ir daudz un dažādas, tāpat kā skrējēji - daudz un dažādi, kurus varētu iedalīt divās grupās - racers (tie kuri piecīti skrien sākot no 15 līdz 20 minūtēm) un runners (tie kuri vienkārši bauda skrējienu). Es piederu pie tiem otriem, kā arī pie īpašas skrējēju grupiņas - tourists. Tūristi ir tie, kas cenšas piedalīties pēc iespējas vairāk jaunos parkrun skrējienos. Šeit ir karte, kurā redzams, kurās pilsētas es esmu pabijis uz parkrun skrējieniem: https://mapsengine.google.com/map/edit?hl=lv&authuser=0&mid=z1y0LqDjJrNg.knIDJpG8vjkc Esmu piedalījies visos tuvējās apkaimes parkrun skrējienos, no kuriem ļoti liela daļa ir Birmingham apkārtnē, četri parkrun ir izskrieti Nottingham pilsētā, kā arī vairāki Leeds apkārtnē. Esmu pabijis arī uz diviem London parkrun skrējieniem, no kuriem Bushy parkrun bija ļoti īpašs - parkrun 10 gadu jubilejas skrējiens ar 1700 skrējējiem. Tā kā nu jau arvien vairāk ir jāplāno kā aizbraukt uz kādu tālāku jaunu parkrun skrējienu, tad arvien biežāk nākas skriet arī ''savā'' Conkers parkrun skrējienā (decembrī 4 reizes), jo vairs nevaru iedomāties sestdienas rītu bez 5 kilometru skrējiena.

Var teikt, ka šogad vairāk esmu starējis parkrun skrējienos nekā orientēšanās sacensībās - 38 pret 35, un domājams ka nākamgad tā tendence pieaugs vēl vairāk par labu parkrun skrējieniem. Tā kā es šos skrējienus vairāk baudu nekā skrienu uz rezultātu, tad man tie rezultāti nav tādi ar kuriem varētu palielīties. Šobrīd esmu iekārtojies tādā patīkamā 28 minūšu komforta zonā, kurā tad arī skrienu, citreiz mazliet ātrāk, citreiz nedaudz lēnāk. Ir jau visu laiku vēlme vismaz vienreiz pamēģināt noskriet maksimālā tempā, bet nez vai es to tā īsti maz gribu, jo par potītēm man tāpat ir jāpiedomā, skrienot pa līdzenajiem parku celiņiem. Lai padarītu šo parkrun tūrismu vēl interesantāku, katru jauno parkrun trasi izskrienu ar GoPro kameru, kuru gan vairāk biju pircis priekš orientēšanās sacensībām, bet tagad ļoti noder filmējot dažādākos parkrun skrējienus. Neviena trase nav vienāda, citā ir vairāk pa asfaltu jāskrien, citā ir vairāk kalnu, citā ir vairāk vai mazāk dalībnieku, katrs parkrun ir īpašs, katram parkrun ir sava mājas lapa un Facebook domubiedru grupa, kurās notiek aktīva komunikācija gan pirms, gan pēc skrējiena. Ļoti saista šī parkrun skrējēju komūna, kurā arī es esmu iekšā, gan skrienot ar kameru jaunos parkrun skrējienus, gan iepazīstot vairākus vietējos skrējējus, gan pāris reizes pildot brīvprātīgā tiesneša pienākumus. Nezinu vai nākamgad izdosies savākt vēl 25 jaunus parkrun skrējienus, jo ceļot tad sanāks pamatīgi, bet nu vismaz 1 vai 2 reizes mēnesī jācenšas aizbraukt uz kādu jaunu, bet pārējās sestdienās jāskrien gan ''mājas'' parkrun, gan jau izskrietās tuvējās trases. Šobrīd esmu skrējis 67 reizes, un nākamgad vajadzētu sasniegt 100. parkrun skrējienu, par ko balvā tiek īpašs parkrun skrējēju krekls, kā apliecinājums tam ka 100 sestdienās esi noskrējis pa 5 kilometriem, tātad 500 kilometrus.
Apvienoju visus pagājušā gada 25 man dažādo skrējienu startus vienā video:


Kādi plāni nākamajam 2015. gadam? Gadā ir 52 vai 53 sestdienas, tātad pavisam noteikti vismaz kādos 45 parkrun skrējienos vajadzētu piedalīties, jo gan jau kādu sestdienu nāksies izlaist kādu citu plānu dēļ. Kā minimums 12 jaunas parkrun trases jāizskrien. Par orientēšanos gan tie plāni nav tik tālejoši un saskatāmi. Ziemas mēnešos turpināšu krāt pieredzi nakts-o sacensībās, lai februāra beigās startētu Anglijas Nakts Čempionātā. Marta sākumā nu jau 5. gadu pēc kārtas ir doma aizlaist uz Spāniju gan atpūsties, gan piedalīties orientēšanās sacensībās. Kāpa 2015 pavisam noteikti ies secen, jo atvaļinājums uz Latviju tiks izmantots augustā ļoti svarīgam notikumam. Par startēšanu kādās velo-o sacensībās vēl neesmu drošs, jo Anglijas dubļainie meži baigi lauž velosipēdu, bet gan jau ka vasaras mēnešos piedalīšos kādos mačos. Augusta sākumā Skotijā notiks Pasaules Čempionāts, un šobrīd ir doma vismaz uz pāris dienām aizbraukt atbalstīt mūsējos un paskatīties kā sacenšas Pasaulē varenākie orientieristi. Plāni par dalību kādās citās orientēšanās sacensībās šobrīd nav, bet gan jau prieka pēc šad tad vēl parādīšos starp orientieristiem, jo jāizmēģina taču spēki starp M35 veterāniem :) Atceroties kāds man izvērtās 2014. gads, tad 2015. gada galvenais novēlējums sev ir - veselība, jo kaut mazākā trauma var izjaukt vislielākos plānus. Turpinām skriet tonusam, sākot jau ar 1. janvāri!

Nav komentāru: