Pirmās sacensības BLC bērniem.

Šajā nedēļas nogalē beidzot bija iespēja doties ar BLC (Burton Latvian Community) bērniem uz viņu pirmajām orientēšanās sacensībām un pirmo Junior Parkrun skrējienu.
DVO Informal Event - Swadlincote Woodlands 13/09/2014

Sestdien startējām DVO orientēšanās kluba rīkotajās sacensībās Swadlincote Woodlands, kas ir 15 minūšu brauciena attālumā no Burtonas. Kopumā pirmās divas orientēšanās nodarbības augustā bija apmeklējuši 10 bērni, bet šoreiz uz sacensībām gatavi doties bija tikai 4 bērni. Žēl ka vecāki neatrada iespēju atvest bērnus uz šīm sacensībām, bet ir arī saprotams, daudziem bija citi brīvdienu plāni, un tāpat sestdienā tieši šajā laikā darbojas latviešu skoliņa. Vispirms no rīta noskrēju savu piecīti Conkers parkrun skrējienā, un pēc tam ar Edvīnu, Jēkabu un brāļiem Markrusu un Linardu devāmies uz orientēšanās sacensībām. Biju paredzējis nokomplektēt vismaz divas bērnu grupiņas, katrā pa trīs, un tad izskriet distances ar katru grupiņu kopā. Bet tā kā bija tikai 4 puiši, tad skrējām visi kopā. Pirms starta gan pieļāvu lielu kļūdu, jo tā kā man bija tikai viena grupiņa, tad izvēlējos pieteikt mūs vidējai nevis īsajai distancei. Ja būtu bijušas divas bērnu grupas, tad noteikti skrietu īsās distances, lai kamēr vieni skrien tikmēr otriem nav ilgi jāgaida. Vidējā distance izrādījās mazliet par grūtu un garu jaunākajiem puišiem - Markusam (10 gadi) un Linardam (7 gadi), bet četrpadsmit gadīgajiem Jēkabam un Edvīnam bija tieši laikā. Ar karti mēs jau bijām iepazinušies treniņos, tagad nācās iepazīties ar sportident pirkstiņiem, kā tos turēt un kā ar tiem atzīmēties kontrolpunktos. Startā saņēmām katrs savu karti un bijām gatavi vidējās distances izaicinājumam. Vidējā distance šādās sacensībās nozīmē, ka punkti būs samērā viegli, bet nost no takām, jo īsajā distancē tie būtu uz takām. Jau uz 1. kp bērniem ļāvu izvēlēties, kā grib skriet - apkārt pa taku vai ''pa taisno'' cauri mežam. Protams, ka visi kā viens gribēja pa taisno! Nu tad tā arī darījām, skrējām viss bariņš cauri krūmāju biezoknītim un 1. kp nonācām precīzi. 2. kp bija tik vienkāršs uz tiltiņa, ka Edvīns ar Jēkabu aizskrēja krietni ātrāk par mazākajiem puikām. Tā kā Edvīns jau mazliet vairāk saprata karti, tad ļāvu lielajiem skriet jau uz 3. kp, kamēr mēs ar mazajiem mierīgi izpētījām karti un pa kuru taku doties uz 3. kp. Šis kontrolpunkts mums sagādāja vislielākās problēmas. Viss sākās ar to ka abi vecākie puiši aizskrēja punkta taciņai garām un mums pārējiem nācās saukt un svilpt, lai šie atgriežas atpakaļ, bet viss velti, viņi jau bija aizskrējuši paši nezin kur. Nodomāju nu ir beigas, šeit mūsu sacensības ir beigušās, jo kopā ar mazajiem puišiem nevaru doties mežā iekšā pēc 3. kp, esot neziņā par to kur ir lielākie. Stāvējām uz lielās takas ar cerību, ka abi lielie prātvēderi atgriezīsies atpakaļ. Diemžēl velti, tāpēc izlēmu ar abiem brāļiem ieiet mežā un atzīmēties 3. kp, bet... pats biju pazaudējis precīzo atrašanās vietu kartē, tāpēc ar abiem puikām izmetām skaistu loku cauri zaļajam, punktu neatrodot. Nācās atgriezties ārā uz lielās takas, lai piefiksētu to kur atrodamies, un tad pa mazo meža taciņu vēlreiz doties iekšā uz 3. kp. Šoreiz punktu atradām precīzi un varējām atkal atgriezties uz lielās takas. Biju neziņā ko darīt tālāk. Mēs nevaram doties tālāk uz 4. kp, nezinot kur ir abi lielākie puiši. Cerēju ka viņiem pietiks saprašanas, atgriezties atpakaļ uz vietu, no kurienes aizbēga no mums. Un nemaz tik ilgi nebija jāgaida, kad abi ar nodurtām galvām nāca atpakaļ. Esot bijuši jau aizskrējuši līdz 5. un pat 14. kp, un kad jautāju kāpēc, saņēmu loģisku tīņu atbildi - nezinu. Parādīju abiem kur ir 3. kp, un lai paši tiek iekšā pēc viņa un pēc tam ārā.

Markuss un Linards ceļā
uz 4. kontrolpunktu

Sirds mierīga, varam doties tālāk uz 4. kp. Ceturtajā kontrolpunktā atzīmējāmies visi kopā, bet uz 5. kp atkal mūsu grupiņa pajuka. Lielie jau zinot kur 5. kp, tāpēc atkal atļāvu viņiem aizskriet pa priekšu, kamēr pats ar mazākajiem skrēju kopā pa šauro meža taciņu. Taciņa gāja lejup no kalna, tāpēc puiši ļāva kājām vaļu, līdz kamēr Markuss aiz kaut kā aizķērās un slaidi nolikās garšļaukus, bet Linards pamanījās uzdurt kāju uz kāda asa zāles stiebra. Tālāk mums nācās pāriet soļos, stāstot piedzīvojumus par lāčiem mežā, un ko darīt ja nu kādu lāci satiekam :) Pie 5. kp protams ka Edvīns ar Jēkabu vairs nebija, atkal uz savu galvu bija aizskrējuši tālāk uz nākamajiem punktiem. No vienas puses man būtu jāpriecājas, ka paši saprot karti un to kur jāskrien, bet no otras puses, nebiju vēl drošs, ka viņi vieni varētu izskriet distanci bez pazušanas. Mēs gan ar mazajiem brāļiem lēnā garā gan lasījām karti, gan lēnām čāpojām un tikai šur tur paskrējām. Šajā brīdī sapratu, ka tā tomēr bija kļūda skriet mums visiem kopā. Vajadzēja tomēr sadalīt divas grupiņas, vispirms ar mazajiem puikām izskriet īso distanci, un pēc tam ar lielajiem šo vidējo distanci. Nu nekas nākamreiz zināšu, bet šoreiz mums vēl ir jātiek līdz finišam, un izskatās ka šis orientēšanās pārgājiens būs diezgan ilgs. Pie 8. kp sanāca neliels piedzīvojums ar mazajiem, jo punkts atradās lejā pie upītes, ļoti garā zālē. Pacīnījāmies labi, lai tur nokļūtu. Un ceļā uz 9. kp atkal panācām abus tīņus, kuri bija jau atraduši 11. kp, bet nesaprata uz kuru pusi ir 9. kp. Kad kartē un dabā biju parādījis kur precīzi atrodamies, abiem lielajiem atkal kājas bija pār pleciem un pēc 9. kp prom uz 10. kp. Uz 10. kp atkal neiztika bez piedzīvojumiem. Mums pretim pa taciņu nāca saimniece ar diviem suņiem, un viens no suņiem izdomāja skriet Edvīnam līdzi, nemaz neklausot saimnieces saucienus. Edvīns ar nemaz neapstājās un tik skrēja uz priekšu, suns viņam sekoja, un aiz viņiem arī Jēkabs. Suns no šāda skrējiena bija tā apjucis, ka pēc 10. kp turpināja tik skriet uz priekšu, aizskrienot pilnīgi pretējā virzienā no saimnieces. Kad visa mūsu grupiņa bija nonākusi līdz 10. kp, īsti nezinājām ko darīt, jo 11. kp un suņa saimniece ir uz vienu pusi, bet pazudušais suns aizskrēja uz otru pusi. It kā nav jau mūsu vaina, ka suns bija palaists brīvā vaļā un neklausīja, bet tomēr žēl ja pazudīs. Sagaidījām saimnieci, norādījām uz kuru pusi aizskrēja suns, un paši devāmies uz 11. kp. Cerams suns atradās. 11. 12. un 13. kp paņēmām raiti, bet uz 14. kp domas dalījās, pa kuru pusi doties uz kontrolpunktu. Ieteicu jauniešiem tomēr kreiso variantu, jo vieglāk tikt ārā no 13. kp. Edvīns atkal nodemonstrēja savas spējas orientēties vienatnē un aizskrēja prom no mums (pēc tam tikai finišā atkal satikāmies). Mēs ar Linardu un Markusu gājām apkārt pa celiņiem, bet Jēkabs izdomāja izlauzties cauri zaļajam un nonāca dziļas gravas malā, kura bija pilna ar ūdeni. Mēs no viena krasta un viņš no otra krasta sākām meklēt šaurāko gravas vietu, jo pirmajā reizē nebūtu patīkami finišēt ar slapjām kājām. Nonākot visiem vienā krastā un reizē atzīmējoties 14. kp, ļāvu arī Jēkabam orientēties pašam, jo Edvīns sen jau bija gabalā. Uz 15. kp mazajiem puikām bija grūtākais etaps, jo pret kalnu un spēki sāka jau izsīkt, bet varonīgi ar pāris pauzēm pieveicām arī šo etapu.

16. kp atrasts

16. kp paņēmām mierīgā stilā, nofotografējoties pie punkta, bet uz 17. kp atkal laidām kājām vaļu, jo no kalna labi ripoja lejā. Uz 18. kp pēdējie norādījumi pa kurām takām jāskrien un tad uz finišu cik nu vien spēka vēl atlicis. Piekodināju ka tanti, kura uzradās pie pēdējā 18. kp, garām laist nedrīkst, tāpēc jāsprinto. Edvīns ar Jēkabu bija finišējuši kopā, gandrīz pusotru minūti pirms mums. Prieks ka jaunieši paši jau spēj orientēties un saprast karti. 14. un 15. kp ātrāk bija paņēmis Edvīns, bet pēdējos trīs kontrolpunktus ātrāk paņēma Jēkabs. Lielākos noteikti turpmāk būs vēl jāved uz sacensībām, bet mazākajiem vēl jāpamācās nodarbībās, jo karti vēl diezgan grūti izprast. Finišā visi bijām labi saguruši, jo cīnījāmies mazliet ilgāk par stundu (tā gluži nebiju plānojis), bet prieks un gandarījums bija gan par atrastajiem kontrolpunktiem, gan pīkstošo atzīmēšanos, gan piedzīvojumiem bagāto distanci. Rezultātos Jēkabam 3. vieta, Edvīnam 4. vieta, Markusam 5. vieta un Linardam 6. vieta.

Izdrukājuši katrs savu splita lapiņu, devāmies uz mašīnu remdēt slāpes, un pēc brīža, atsildoties uzspēlējām vēl futbolu. Jau iepriekš biju ieplānojis, ka katram bērnam kā balvu uzdāvināšu braucienu ar rodeļiem. Slēpošanas kalns un rodeļu trase atradās tepat otrpus pāri ielai, tāpēc bija jāizmanto šāda izklaide. Puiši bija sajūsmā! Cerams arī par orientēšanos bija sajūsmā un uz nākamajām sacensībām dosimies kuplākā bariņā. Vienīgi turpmāk uz sacensībām vedīšu lielākos puišus, bet mazākajiem mācīšu orientēšanos treniņos.

Rodeļu braucieni!

 

 

Swadlincote Junior parkrun #3 14/09/2014

junior parkrun starts

Par svētdienas startu Swadlincote Junior Parkrun bija vēl lielākas bažas, nekā par dalību orientēšanās sacensībās. Jo svētdienas rītā ne katrs var piecelties ap astoņiem no rīta, lai deviņos jau skrietu. Atkal 4 puiši tomēr bija gatavi savam pirmajam parkrun skrējienam. Šoreiz tie bija - Valters, Daniels, Edvīns un Jēkabs. Paldies viņu mammām, kuras pierunāja puišus celties tik agri brīvdienas rītā. Kas tad ir junior parkrun? Tie ir tie paši parkrun skrējieni, kuri notiek sestdienas rītos un kuros es regulāri piedalos. Atšķirība tikai ir tāda, ja sestdienas rītos drīkst startēt visi, gan jaunieši, gan pieaugušie, tad svētdienas rītos drīkst startēt tikai bērni sākot no 4 gadu vecuma līdz 14 gadu vecumam. Lielajos sestdienas parkrun skrējienos ir jāskrien 5 kilometri, bet mazajos svētdienas junior parkrun skrējienos ir jāskrien 2 kilometri. Starts svētdienas rītā ir tāpat deviņos no rīta, kā sestdienas rītos. Šobrīd Anglijā notiek tikai 30 junior parkrun (lielie parkun ir aptuveni 300), un liels prieks bija uzzināt, ka arī pie mums augusta beigās sāks organizēt vienu no šiem junior parkrun. Šo skrējienu nekavējoties iekļāvu orientēšanās nodarbību sarakstā, jo redzot pašam cik lieliska atmosfēra ir lielajos sestdienas parkrun skrējienos, nešaubījos ka arī bērnu skrējieni būs interesanti pašiem bērniem. Skriet plecu pie pleca kopā ar citiem angļu bērniem būs ļoti motivējoši tieši attīstot skriešanas ātrumu, kas būs ļoti noderīgi orientēšanās sacensībām. Kā pie pirmās reizes, kad viss vēl nezināms, izbraucām ļoti laicīgi, un parkā ieradāmies pusstundu pirms starta.

Anglijā bez futbola neiztikt

Varējām iesildīties paspārdot futbolbumbu. Pastāstīju kā bērniem pareizi iesildīties, kādu taktiku izvēlēties skriešanai, un ko darīt ja paliek grūti skriet. Edvīnam un Jēkabam taktika skaidra, viņiem kā vecākajiem (14 gadīgie) uzreiz jāskrien skrējiena galvgalī, bet pašā priekšā nevajag līst. Šajā parkā ir jāskrien 2 apļi, tāpēc pirmo apli lai izmanto, kā iepazīšanos ar trasi. Danielam jācenšas turēties otrajā ešelonā, kopā ar sava vecuma puišiem, bet Valteram ieteicu skriet kopā ar kādu puiku, kurš ir viņa vecumā (9 gadi). Puišus vēl tik labi neesmu iepazinis, lai zinātu uz ko katrs ir spējīgs. Ļoti patika pirms skrējiena atmosfēra, kad sapulcējās visi tiesneši un vecāki kopā ar bērniem. Organizatore deva galvenos norādījumus par skrējienu, pēc tam visi kopā veicām iesildīšanās vingrojumus, kas bija ļoti pozitīvi, un tad jau bija laiks stāties uz starta. Šorīt skrējienā piedalījās 52 bērni, no kuriem 4 bija mūsējie latviešu puikas. Viens no šā skrējiena organizatoriem ir mans darba kolēģis Dale, kurš arī ir liels parkrun un skriešanas fanāts (tagad gan cīnās ar ceļgala traumu), un man pēkšņi pirms starta piedāvāja vienu no trases tiesneša pienākumiem (pirms finiša bērnus novirzīt pa pareizo ceļu uz finiša koridoru), no kā es arī neatteicos. Apvienoju patīkamo ar lietderīgo, protams, ļoti lielu uzmanību veltot tieši savējiem puišiem. Nofotografēju starta brīdi un devos uz savu posteni pirms finiša, no kurienes bija pārredzama lielākā daļa no parka. Redzēju ka Jēkabs ātri vien izvirzās trešajā pozīcijā, bet pārējie trīs puiši bija otrā desmitnieka sākumā. Parka tālāko galu neredzēju, tāpēc tikai pirms otrā apļa sākuma varēju atkal novērtēt kā tad ''manējiem'' klājas. Jēkabs jau bija pacēlies uz pārliecinošu 2. vietu, bet Edvīns ar Danielu bija ap 10. vietu un turpat netālu arī Valters, tātad letiņu puikām ir iekšās. Uzmundrināju visus mazos skrējējus, bet jo īpaši savējos! Divi kilometri nav ne daudz ne arī maz, jo atceros ka pats skolas laikā skrēju tikai 1.6 km krosus, tāpēc otrais aplis būs liels pārbaudījums jauniešiem. Pirmajā vietā finišēja ļoti atlētisks puika ar rezultātu 7:24, bet 2. vietā man par lielu prieku finišēja Jēkabs, kuram gan pirms finiša vēl vajadzēja pacīnīties par šo vietu. 4. vietā finišēja puika, kuru esmu ievērojis lielajā Conkers parkrun skrējienā, kad viņš bieži vien skrien ar 30 minūšu pacemaker zaļo vesti.

Daniels un Edvīns
pirms finiša

Pēc neliela brīža finišēja vēl daži puikas, un tad nāca lielākais pārsteigums. 10. vietā uz finišu pilnā ātrumā skrēja Valters! Kaut ko tādu no šī mazā puikas es nebiju gaidījis, jo viņš bija pat apsteidzis abus lielākos latviešu puikas - Edvīnu un Danielu, kuri savā starpā pirms finiša cīnījās par 18. un 19. vietu. Man pirms finiša nācās sagaidīt visus bērnus, lai visi nonāktu droši finišā, un tad varēju pievērsties saviem puikām. Visi bija kādā no trases daļām pārgājuši uz soļiem, Jēkabam vienu brīdi bija sāpējušas rokas (zināma kaite, kad nav skrieti garāki gabali), Valters esot cīnījies ar vairākiem puikām, kalnā ejot, bet pēc tam visus apdzenot, bet Daniels ar Edvīnu otrajā aplī esot vairākas reizes apstājušies, jo palicis grūti. Tagad pieredze ir, nākamajos skrējienos jau zinās kā pareizi sadalīt spēkus. Prieks milzīgs gan par rezultātiem, gan ieņemtajām vietām, jo visi finišēja skrējiena augšgalā un ar ļoti labiem rezultātiem, it sevišķi Jēkabs un Valters. Turpmāk noteikti, kad vien man pašam būs brīvāki svētdienas rīti, vedīšu jauniešus atkal uz šejieni skriet, cenšoties pierunāt arī pārējiem bērniem vismaz vienu reizi atbraukt uz šo skrējienu. Labākos noteikti kādu svētdienas rītu aizvedīšu arī uz Nottingham un Leicester junior parkrun, jo tur startē vairāk kā 100 bērni vienā skrējienā. Lai izbauda to skrējiena burvību, kad var sacensties kopā ar citiem sava vecuma bērniem.

Jēkabam 2. vieta

Valteram 10. vieta

Edvīnam 18. vieta

Danielam 19. vieta