Jūnijs pavisam noteikti šogad ir bijis vissportiskākais mēnesis manā izpildījumā. Kaut arī šomēnes esmu veicis tikai divus nopietnus parkrun skrējienus un vienā veicis tiesneša pienākumus, toties esmu piedalījies sešos o-skrējienos un arī ar riteni salīdzinoši daudz kilometri ir pieveikti. Pēc Endomondo datiem, skrienot un orientējoties pieveikti 42 km, un ar riteni nobraukti 114 km, viennozīmīgi lielākais apjoms šogad. Mēģināju padzīt formu uz Kāpas trīsdienām, kā arī arvien biežāk kā pārvietošanās līdzekli izmantoju velosipēdu nevis mašīnu. 8. jūnijā uztaisīju izbraucienu vairāk kā 50 kilometru garumā, aizbraucu paskatīties kā karstajā laikā cīnās Derby pusmaratona dalībnieki.
zāliena korti
Nākamajā nedēļas nogalē, pirmo reizi pa ilgiem laikiem ņēmu tenisa raketi rokā (gadus trīs noteikti nebiju spēlējis), lai pabumbotos ar mīļoto zālāju kortos. Starp citu pirmo reizi biju zāliena laukumā. Man jau patika, bet iesācējiem gan šāds laukums nav īsti piemērots. Pēc nedēļas 21. jūnijā uztaisīju kārtīgu ''maratonu'', vispirms noskrienot 5 km parkrun un tad divas sprinta o-distances. Lieki teikt ka kājas bija pilnīgā autā, bet pietika spēka arī vakarā būt uz kājām, mazliet piepalīdzēt pie Līgo svētku organizēšanas latviešiem Anglijā. Un tad jau sekoja pēdējā jūnija nedēļa ar Jāņu svinēšanu Latvijā (pat neatceros kad pēdējo reizi līgoju Latvijā), un galvenais jūnija notikums - Kāpa 2014. Sportisko mērķi gan Kāpā neizpildīju (uzvara Open100), bet ar prieku izbaudīju šos Baltijā lielākos orientēšanās sporta svētkus. Protams sekoju līdzi arī citām sportiskajām aktivitātēm - gan Baltijas un Latvijas čempionātiem orientēšanās sportā, gan tenisam Parīzē un Londonā, gan arī tā pastarpināti sekoju līdzi Pasaules Kausam futbolā, jo darba vietas loterijā izlozēju Brazīlijas komandu, tāpēc jātur īkšķi par šiem, lai es kļūtu par 50 mārciņām bagātāks. Jūlijā esmu nolēmis arvien vairāk pievērsties skriešanai. Tā kā potīte sāk funkcionēt arvien labāk, tad jāmēģina tikt vaļā no aptuveni 10 kg liekā svara. Forši jau ir skriet Open100 grupā, bet viegli tas nav, tāpēc katru nedēļu jāuzskrien pāris rīta rosmes un nedēļas nogalē protams kārtējais parkrun skrējiens. Conkers parkrun #168 07/06/2014
tāds izskatās ''tail runner''
Nu jau trīs mēnešus ik sestdienas rītu piedalos 5 km parkrun skrējienos. Arī šis rīts nebija izņēmums, vienīgi mazliet savādāks nekā iepriekšējās sestdienas. Tā kā Kāpā esmu apņēmies pacīnīties par pjedestālu Open100 grupā, tad ir vajadzīgi pāris orientēšanās treniņi meža distancēs, lai atsvaidzinātu iemaņas ar karti mežā. Tātad šorīt biju izlēmis startēt orientēšanās sacensībās un braucienu uz kādu no tālākiem parkrun skrējieniem atliku nākamām nedēļām. Bet tā kā esmu iegājis tādā kā parkrun rutīnā, ka sestdienā bez tā nevar, tad saplānoju šo rītu tā, lai ņemtu dalību gan parkrun skrējienā, gan o-sacensībās. Fiziski protams ka nespēju vairs veikt divus kvalitatīvus skrējienus vienā dienā (pat ar stundas atstarpi), tāpēc savā ''mājas'' Conkers parkrun skrējienā uzņēmos atkal vienu no brīvprātīgā tiesneša pienākumiem - ''tail runner''. Tā kā vienreiz jau šādu pienākumu biju pildījis, tad šoreiz biju tam jau gatavs. Zināju ka būs 50-60 minūšu pastaiga nevis skriešana aiz pēdējā skrējēja (soļotāja), un šāda 5 km iesildīšanās pirms orientēšanās sacensībām būs tīri pieņemama. Pirms starta ticis pie oranžās tiesneša vestes, nolēmu ka šorīt paeksperimentēšu ar video uzņemšanu startā, jo trasē ar kameru uz galvas protams nedošos (kam gan interesētu video pastaiga).
(Šis ir Peter uzņemtais video, startā kur stāvu uz tilta ar kameru, un finišā finišēju pirms zirga.)
Tā kā starta vieta ļoti zināma, un starts ir pirms neliela tiltiņa, uz kura apmales var skaisti nostāties, tad šoreiz starta brīdi nofilmēju nevis no malas, bet gan no augšas ar speciāla statīva palīdzību. Šķiet ka video sanāca labs, varēju pat zemāk turēt, lai labāk skrējējus redzētu. Kad visa skrējēju masa bija devusies trasē, mierīgi nokāpu no tilta, pārliecinājos ka visi dalībnieki ir aizskrējuši, ieslēdzu endomondo programmu telefonā, un arī es devos trasē. Izskatās ka šorīt nebūs neviena soļotāja, jo pirmajā kāpumā visi bija uzskrējuši, un lai panāktu skrējiena astes galu, man pat nācās lēnā riksītī uzskriet kalnā un tikai tiekot uz garās taisnes, panācu divas dūšīgas dāmas, kuras pamīšus gan skrēja, gan soļoja.
melnajā kreklā - Peter, vīrs no kura arī es
iedvesmojos skriet ar kameru un ceļot uz
dažādiem parkrun tāpat kā viņš
Tā kā kamera bija līdzi, tad zināju ka pēc brīža būs iespēja nofilmēt skrējiena līderus, kuri pēc cilpas gar kanālmalu, skries pretim atpakaļ pa garo taisni uz finišu. Šķiet ka līdz cilpas krustpunktam nofilmēju vairāk kā 100 dalībniekus. Interesanti pavērot ar kādu ātrumu un azartu skrien ātrākie, jo pašam skrienot nekad jau nesanāk ar viņiem saskrieties. Filmējot un lēni soļojot, biju pamatīgi atlaidis abas dūšīgās dāmas prom, tāpēc nu atkal vajadzēja mazliet paskriet, lai viņas panāktu. Uzskrienot ''cheeky hill'' kalnā, biju panācis astes galu, kurš nu jau sastāvēja no četrām dāmām, kuras izskatījās ka sacentās viena ar otru soļošanā un skriešanā, jo neviena īsti negribēja būt pēdējā. Man jau tas patika, jo tā mēs ātrāk tiksim uz finišu. Diemžēl mani prieki bija īsi. Tuvojoties kanālmalas cilpas beigām, viena no trases tiesnesēm ziņoja, ka tikko šajā cilpā ir devušās vēl divas skrējējas, kuras esot nokavējušas startu. Forši, tātad es nemaz neesmu skrējiena astes galā! Nu neko jāstāv un jāgaida, kamēr aizgulējušās jaunkundzes izskries šo cilpu un es viņām varēšu pievienoties kā ''tail runner'', jo pēc noteikumiem man ir jābūt pēdējam skrējējam trasē. Kad nu beidzot sagaidīju abas guļavas, izrādījās ka viņas ir simpātiskas un diezgan sportiskas.
jaunkundzes kuras nokavēja startu
Abas te skrienot pirmo reizi, tāpēc aizkavējušās. Lēnām skrienot un pļāpājot, ātri vien panācām kādu citu dāmu, kuru pirms tam nebiju manījis starp dūšīgajām. Izskatījās ka viņa ir noplīsusi un uz finišu vienkārši ies. Nācās laist prom abas simpātiskās skrējējas un pievienoties šai skrējējai/gājējai. Izrādījās ka viņai ārsts esot ieteicis turpmākās pāris nedēļas neskriet (nesapratu gan kāda iemesla dēļ), tāpēc viņa tikai ''mazliet'' paskrienot kādu gabaliņu :) Starp citu, sen nebiju bijis savā ''mājas'' skrējienā, ceļojot pa citiem parkrun skrējieniem, bet šorīt pamanīju ka katram trases tiesnesim līdzi ir pirmās palīdzības aptieciņa. Pirms traģiskā notikuma Rushcliffe parkrun skrējienā, arī šeit Conkers parkrun skrējienā bija pāris gadījumi kad skrējējiem bija palicis slikti, tāpēc tagad pirmajai palīdzībai trasē ir pievērsta ļoti liela uzmanība.
pārsimts metrus pirms finiša
Citos skrējienos, kur piecītis jāveic vairākos apļos, varbūt tam nav tik liela nozīme, bet šādā vienā lielā aplī neviens starta/finiša zonā nevar zināt kas notiek trasē. Šī dāma ar kuru veicu kopā pēdējo kilometru, izskatījās pietiekami sportiska, lai zinātu - var vai nevar skriet ar ārsta brīdinājumu. Pārsimts metrus pirms finiša viņa izlēma atkal skriet, tāpēc arī man sanāca finišēt skriešus, īsu mirkli pirms jātnieces uz zirga, kura nez no kurienes uzradās aizmugurē :) Šis ''tail runner'' skrējiens bija krietni interesantāks nekā pirmajā reizē, kad arī veicu ''pēdējā skrējēja'' lomu. Jo šoreiz pat vietām sanāca mazliet paskriet nevis visus 5 km nosoļot. Laba iesildīšanās pirms orientēšanās sacensībām, kurās startēšu pēc stundas.
Par kādu no Londonas parkrun apmeklējumu vasaras laikā domāju jau krietnu laiku iepriekš, un šorīt beidzot bija tā diena, kad startēju savā pirmajā Londonas parkrun skrējienā - Highbury Fields parkrun. Kāpēc startēju tieši šajā (Londonā pavisam kopā notiek 42 parkrun skrējieni)? Tāpēc ka šis bija vistuvākais vilcienu stacijai, un lai lieki neriskētu ar apmaldīšanos šajā Londonas rajonā, jo ar vilcienu uz Londonu devos pirmo reizi. Londonā nu jau esmu bijis neskaitāmas reizes, bet šo (Euston un Kings Cross) staciju rajonu iepazinu pirmo reizi. Rīts iesākās ļoti agri! Jau piecos no rīta izbraucu ar mašīnu uz Birmingham, no kurienes pulksten sešos ar Virgin ātrvilcienu turpināju ceļu uz Londonu, un jau pēc pusotras stundas sēdos uz sava līdzpaņemtā velosipēda, lai dotos uz šā rīta izvēlēto parkrun. Jāsaka, ka šāds ceļošanas veids ir samērā izdevīgs un pat lēts, ja vilciena biļetes iegādājas laicīgi, un salīdzinoši ātrs, ja brauc ar ātrvilcienu bez pieturām. To ka vislabākais pārvietošanās līdzeklis Londonā ir velosipēds, biju jau pārliecinājies iepriekš, iznomājot Barclays riteņus. Šoreiz izripināju savu veco rumaku pa Londonas ielām :) Tā kā ar orientēšanās iemaņām un kartes atmiņu neesmu uz jūs, tad visai vienkārši un ātri nokļuvu līdz Highbury Fields parkam. Astoņos biju klāt, ar veselas stundas rezervi līdz startam. Varēju mierīgi iestiprināties ar brokastīm, atrast vietu kur pieslēgt riteni un skatīties kur tad parkā būs skrējiena starta/finiša rajons. Pulkstenis jau rādīja 8:45 un nekas neliecināja, ka te vispār notiks parkrun skrējiens. Parkā cilvēki skrien un vingro, bet nekur nemana ka kāds riktētos uz parkrun pasākumu. Labi ka pamanīju kādu skrējēju sarkanajā parkrun kreklā (katram, kurš noskrējis vismaz 50 parkrun skrējienus, dāvina šādu kreklu). Gāju viņam klāt un jautāju kur kas notiks. Saņemot apstiprinošu atbildi, ka starts būs tepat lejā, bet finišs augšā uzkalniņa pļavā, atviegloti uzelpoju, jo vienu brīdi jau tiešām šķita ka esmu atbraucis uz nepareizo parku. Beidzot sākās arī kaut kāda rosība norādītajā finiša rajonā. Desmit minūtes pirms starta! Nevienā citā parkrun, kurā līdz šim esmu piedalījies, nebiju redzējis tik novēlotas pirmsstarta darbības. Ja Londonas ielās viss notiek steigā un pat haotiski, tad te parkā viss bija pretēji. Skrējēji no visām malām parādījās arvien vairāk, bet visi arī tādi nesteidzīgi. Kad nu beidzot biju 100% pārliecināts, ka tomēr te viss notiks, varēju drošu sirdi atstāt mugursomu tiesnešu uzraudzībā un pats doties nelielā iesildīšanās riksītī un veikt ierastos staipīšanās vingrojumus. Izskatās ka te brīvprātīgie tiesneši arī būs tikai 4 vai 5, divi startā un divi vai trīs finišā, nekādu trases tiesnešu, vai tempa turētāju, kur nu vēl manis iecienītais ''tail runner''. Iepriekš apskatot un izvēloties, kurā Londonas parkrun skrējienā šorīt piedalīties, viens no plusiem šim parkrun bija tas, ka te piedalījās vairāk kā 100 dalībnieki, jo citos tuvākajos šajā apkaimē bija krietni mazāk dalībnieku, vienā pat pagājušā nedēļā bija startējuši tikai 35 dalībnieki :) Man jau labāk patīk ka ir masveidība. Iepazīstoties ar pārējo šā parkrun pieejamo informāciju Parkrun mājas lapā, ievēroju arī lielu mīnusu šim skrējienam, bet šoreiz, kā priekš pirmās reizes, labāk baudīšu skrējiena atmosfēru starp daudz dalībniekiem, nekā izbaudīšu trasi kopā ar pārdesmit skrējējiem. Tas lielais mīnuss šim parkrun bija 5 apļi, kas man ne visai patīk. Tas būtībā ir ļoti garlaicīgi, skriet un galvā skaitīt apļus. Bet nu ja jau tas parks ir tik mazs, tad pariņķos ar! Skrējēju nav protams tik daudz kā Conkers vai Coventry skrējienos, bet vairāk kā 100 būs, tas gan priecē. Startā atkal protams ka nofilmēju starta brīdi un trasē devos tikai tad, kad garām bija paskrējušas pēdējās tumšādainās skrējējas. Šonedēļ visu nedēļu nepatīkami sāpēja traumētā potīte (laikam pilnmēness iespaidā), tāpēc bažījos vai vispār sanāks kvalitatīvs skrējiens, bet līdzko ieplūdu pārējo skrējēju plūsmā, tā ieskrējos sev patīkamajā tempā. Pirmie pārsimts metri pagāja apdzīšanas manevros un tikai pirms lēzenā lejup skrējiena biju iekļāvies sava tempa skrējējos, ar kuriem (drīzāk - kurām, jo tās bija dāmas) noskrēju kopā visu skrējienu. Aplis tāds interesants, vienā parka pusē sanāk skriet lejup, bet otrā pusē tik pat lēzeni augšup, tāpēc nekādi nevarēju ieturēt vienmērīgu tempu. Uz leju ripoja labi, un savām kompanjonēm skrēju garām, savukārt kā bija jāskrien augšup, tā viņas visas atkal skrēja man garām. Pašam šķiet ka noskrēju samērā vienlīdzīgi visus apļus, bet endomondo grafiks rāda kaut kādus brīnumus, kuriem grūti ticēt. Šķiet starp Londonas mūriem bija problēmas ar gps satelīta datu precīzu notveršanu, jo vienā brīdī, kad ieskatījos pulkstenī, ātrumu rādīja 9 min/km (tur jau tad būtu jāiet nevis jāskrien), savukārt kādā brīdī esmu skrējis ar ātrumu zem 3 min/km (ar tādu ātrumu sen neesmu sprintojis). Arī distances garumu Garmin uzrādīja tikai 4.69 km (negribas ticēt ka trase būtu nomērīta par 300 metri īsāka). Bet lai nu kā ar visiem neprecīzajiem datiem, šorīt piecīti noripināju atkal savās komfortablajās 28 minūtēs. Rezultāts 28:20 un 101. pozīcija no 135 skrējējiem. Izņemot paģiraino :) Rushcliffe parkrun un ''tail runner'' skrējienus, visus pārējos skrējienus (pēc traumas) konstanti esmu veicis 28 minūtēs ar mazākām vai lielākām sekundēm. Izskatās ka esmu iegājis kaut kādā komforta zonā, no kuras bez piespiešanās ārā netikt. Jūlijā jāapņemas paskriet mazliet ātrāk, jo mazliet jau tomēr ir kauns par šādiem rezultātiem, ja zinu ka vēl tikai pirms neilga laika komfortabli skrēju ap 25 minūtēm. Varētu kādreiz pamēģināt uzskriet piecīti ar maksimālo ātrumu, bet nez vai pats to vispār vēlos. Kādu atzīmi ir pelnījis šā rīta parkrun skrējiens? Ja parks bija salīdzinoši jauks (pēc finiša pat tāda ekstra, kā dušas un pārģērbšanās telpas baseina ēkā), tad tie pieci apļi ir ļoti liels mīnuss, jo tas skrējienu padarīja ļoti vienmuļu un garlaicīgu. Bet ir arī divi plusi, kas atzīmi varētu pavilkt uz augšu. Pirmkārt, šis bija mans pirmais parkrun Londonā (turpmāk ir iecere vismaz vienreiz mēnesī apmeklēt kādu Londonas parkrun), un otrkārt, bija interesanti skriet tik multikulturālā skrējienā, jo tik daudz dažādu valodu skrējiena laikā dzirdēju pirmo reizi. Pats par sevi saprotams ka viena bija angļu, tad vēl dzirdēju franču un spāņu, kuras noteikti atpazinu, mazliet padzirdēju poļu (varbūt tā bija slovāku vai ungāru) un viena bija nenosakāma (izklausījās pēc japāņu). Un es latvietis tam visam pa vidu! Multikulturālā Londona var patikt vai nepatikt, bet tā ir interesanta. Sešinieks nopelnīts. 6/10
Video šoreiz tāds drebelīgs un vairāk vērsts uz koku galotnēm, jo kārtīgi nenostiprināju kameru uz galvas. Beeston parkrun #12 21/06/2014
we are ready
Beidzot bija pienācis laiks apmeklēt arī ceturto Nottingham parkrun skrējienu - Beeston parkrun (nu esmu noskrējis visus četrus Nottingham parkrun skrējienus). Šis ir pavisam jauns skrējiens, jo šorīt tas notika tikai 12. reizi. Tas ka šonedēļ izvēle krita tieši šim parkrun, ir pateicoties orientēšanās sacensībām tepat netālu Nottingham Universitātē pēc pāris stundām. Tātad šorīt esmu nolēmis noskriet gan 5 km parkrun, gan pēc tam divas orientēšanās sprinta distances, lai ieliktu pamatus Kāpai nākamnedēļ. Tā īpaši taupīties šorīt nedomāju, skriešu savu komfortablo skrējienu ap 28 minūtēm. Priecē, ka dalībnieku šeit pietiekami daudz, salīdzinoši tik jaunā skrējienā, vienīgi saule gan varēja karsēt mazāk tik agri no rīta :) Jau vakarvakarā iepazīstoties ar trases informāciju, biju sajūsmā par trasi. Jāskrien viens liels aplis pa grants takām un taciņu gar upi. Uzsākot skrējienu no aizmugures, sanāca mazliet paskriet putekļu mākonī, jo grants taka bija pilnīgi sausa karstumā un pēc 200 skrējējiem mazliet pacēlās putekļi gaisā. Gar kanālmalu nedaudz sanāca uzskriet pa akmeņiem, skatoties kur likt kāju, bet tas sevišķi no ritma neizsita. Un nogriežoties uz upes takas gar pļavu, biju ticis garām lielākajam baram un varēju skriet komfortabli vienatnē, ik pa laikam panākot pa kādam skrējējam. Sajūtas bija labas un trase lieliska, bet karstums darīja savu un pēdējā kilometrā pamatīgi noplīsu. Pēc asā U pagrieziena pie kanāla mazliet atguvos un finišā pat ''nokodu'' vienu skrējēju. Rezultāts kā jau ierasts ap 28 min. - 28:22 un ieņēmu precīzi 100. vietu no 160 skrējējiem. Tas U pagrieziens nebija diez ko patīkams, bet šis mīnusiņš nav tik liels, lai šai parkrun trasei nedotu desmitnieku. Viennozīmīgi labākā parkrun trase, kādā līdz šim esmu skrējis. Noteikti vēl kādreiz te atgriezīšos, uzskriet ar maksimālāku ātrumu, bet tagad neliela atelpa un pēc 1 stundas jāskrien pirmā o-distances no divām Nottingham Universitātes teritorijā. 10/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru